Znaroka laiks pie izlases stūres varēja sākties. Sākums vājš

28.04.2023

Līdz IIHF (International Ice Hockey Federation) rīkotā ikgadējā pasaules čempionāta hokejā sākumam, kas šogad no 12. līdz 28. maijam norisināsies divās valstīs – Latvijā, Rīgā un Somijā, Tamperē, spēles par medaļām aizvadot pie skandināviem, palikušas nedaudz vairāk kā divas nedēļas. Par godu tik lielam notikumam, ka Latvijai atkal ir radusies iespēja rīkot tik liela mēroga sacensības, piedāvājam katru dienu līdz pat čempionāta sākumam īsu rakstu sēriju: “25 pasaules čempionāti elitē”. Kur tiks apkopots svarīgākais par katru no 25 aizvadītajiem turnīriem, kamēr Latvijas izlase spēlē spēcīgākajā divīzijā.

Šajā reizē atskatīsimies uz 2007. gada pasaules čempionātu, kas tika aizvadīts Krievijā – Maskavā un Mitiščos. Šis turnīrs bija īpašs ar to, ka pēc veiksmīga darba ar jauniešu izlasēm par galveno pieaugušo komandas treneri tika izvēlēts Oļegs Znaroks. Mazpieredzējis treneris, bet tā brīža Latvijas Hokeja federācijas galva Kirovs Lipmans nolēma, ka jādod iespēja. Kopumā viņš pie izlases stūres nostrādāja piecus gadus, par veiksmīgu turnīru var nosaukt tikai vienu. Bet līdz tam vēl jātiek.

Olegs Znaroks.

Šajā čempionātā uzmirdzēja Kaspara Daugaviņa zvaigzne – sešos mačos jaunēklis, kuram turnīra laikā palika tikai 19 gadu, izcēlās ar 6 (3+3) punktiem, kļūstot par rezultatīvako Latvijas spēlētāju. Jauni vēl bija arī Lauris Dārziņš un Miķelis Rēdlihs (22 un 23 gadi). Bet kopumā šis turnīrs bija neveiksmīgs… Pilnu Latvijas izlases sastāvu 2007. gada PČ var aplūkot šeit.

Latvijas hokeja izlases sastāvs, 2007. gads.

Atkal skaistie zaudējumi un viens neglīts…

Kā jau katru pavasari ierasts, līdzjutēju uzjundīti mūsu hokejisti devās uz čempionātu ar ierastajām cerībām – iekost kādam grandam, uzvarēt, kas jāuzvar, un pacīnīties ar tiešajiem konkurentiem, kuri pēdējos gados mums jau aizgājuši nedaudz priekšā, par iekļūšanu ceturtdaļfinālā. Un apakšgrupas izkārtojumā jau bija bieži manītā klasika – viena top izlase (Zviedrija), tiešie konkurenti (mums tā labpatika saukt šo izlasi, kaut gan tā strauji bija progresējusi un drīzāk uz mums skatītājs no augšas, nevis stāvot blakus) par cīņu ¼ finālā (Šveice) un obligāti uzvaramā komanda (Itālija), lai nav jācīnās par palikšanu elites divīzijā. Šis turnīrs bija zīmīgs ar to, ka IIHF pirmo reizi PČ vēsturē ieviesa trīs punktu par uzvaru sistēmu – panākums pamatlaikā nozīmēja trīs punktus turnīra tabulā, papildlaikā divus, bet par neizšķirtu pamatlaikā abām vienībām pienākas vismaz punkts un jāizspēlē papildus periods vai pēcspēles metienu sērija, ja tajā vārti netiek gūti.

Olegs Znaroks ar Latvijas izlases spēlētājiem.

Mačs ar Šveici bija pirmais turnīrā, bet diezgan neizteiksmīgā spēlē uzbrukumā, kur pretinieki izpildīja 26 metienus vārtu rāmī pret mūsu 16, zaudēts ar 1:2. Arī noslēdzošajā periodā, kad mūsējiem bija jāatspēlē vienu vārtu deficīts, šveicieši spēlēja disciplinēti, mūsējiem neļaujot izvērsties. Galvas nokārtas, bet cīņa jāturpina. Nākamie pretī nāca zviedri, kas neatstāja nekādas cerības – 2:8. Šķita, ka viss būs labi, jo pēdējā mačā pretī stājās turnīra vecākā komanda pēc vidējā vecuma (30 gadi un pieci mēneši) Itālija, turklāt komanda noteikti uzskatāma par meistarības ziņā klasi zemāku hokejistu grupu. Savu pārākumu meistarībā Latvijai gan parādīt neizdevās, jo tika piedzīvots zaudējums pagarinājumā ar 3:4. Tas nozīmēja vienu – Znaroka debijas čempionātā dosimies cīnīties par palikšanu spēcīgāko divīzijā.

Tur mūs pretī gaidīja Ukraina, Norvēģija un Austrija. Pirmajā spēlē, pateicoties Oļega Sorokina 3 (2+1) punktiem, uzvaram viegli – 5:0. Arī otrais mačs ar austriešiem padevās pārliecinošs 5:1. Vieta elitē tika saglabāta jau priekšlaicīgi, kas noveda pie tā, ka pēdējā turnīra dienā tika zaudēts Norvēģijai ar 4:7. Te gan jāpiebilst, ka norvēģiem uzvaru vajadzēja “kā ēst”, jo iepriekš tika zaudēts Ukrainai.

Vieta tika saglabāta, taču optimisms mazs. Pēc čempionāta Kirovs Lipmans pauda publisku atbalstu Znarokam, sakot, ka viņš vēl visu, uz ko ir spējīgs, nav parādījis. Viņš tam tuvojās un jau nākamais gads bija labāks. Bet ne labākais, kas bija šī trenera vadībā.

 Rakstu sērija: “25 gadi pasaules čempionātu elitē”:

1. raksts – “Latvijas debija spēcīgāko sabiedrībā. Piesakāmies skaļi”
2. raksts – “1998. gads Šveicē – jauns formāts un pirmā sagrāve, sāpinām arī ASV”
3. raksts – “1999. gada PČ – viens no rezultatīvākajiem, bet bez eiforijas”
4. raksts – “PČ 2000. – vēsturiskā uzvara pār Krieviju un pirmā “play-off” spēle”
5. raksts – “No varoņiem līdz peltajiem – augstais lidojums Sanktpēterburgā pēc gada piedzīvo smagu piezemēšanos”
6. raksts – “Pirmo reizi imports – kāds bija 2002. gada pasaules čempionāts”
7. raksts – “Viens solis aiz play-off” – Lindstrēms sāk sevi pierādīt”
8. raksts – Atkārtots visu laiku labākais sasniegums. Ar to bija par maz, lai paturētu Lindstrēmu”
9. raksts – “Beresņeva atgriešanās atlikums: cerība par “play-off” beidzas ar kaunu”
10.  raksts – “2006. gads Rīgā – nepiepildītās cerības, trenera pasūtīšana un nekārtības pret Kanādu”