Latvijas debija spēcīgāko sabiedrībā. Piesakāmies skaļi

18.04.2023

Palicis jau mazāk par mēnesi līdz IIHF (International Ice Hockey Federation) rīkotā ikgadējā pasaules čempionāta hokejā sākumam, kas šogad no 12. līdz 28. maijam norisināsies divās valstīs – Latvijā, Rīgā un Somijā, Tamperē, spēles par medaļām aizvadot pie skandināviem.

Par godu tik lielam notikumam, ka Latvijai atkal ir radusies iespēja rīkot tik liela mēroga sacensības, piedāvājam katru dienu līdz pat čempionāta sākumam īsu rakstu sēriju par katru no 25 aizvadītajiem turnīriem, esot elites divīzijā.

Šoreiz kārta atskatam uz to, kā Latvijas hokeja izlase pieteica sevi pasaules hokeja augstākajā divīzijā, kuru līdz šai dienai vēl nav pametusi.

Citādāks formāts

Ceļš uz to sākās gadu iepriekš, kad izšķirošajā B divīzijas mačā tika noturēts 1:1 neizšķirts ar Šveici un iegūta otrā vieta grupā, kas ļāva pārcelties pie hokeja “lielajiem”. Daudziem varbūt aizmirsies, ka 1997. gada turnīrā, kas norisinājās Somijā, Turku un arī Tamperes pilsētās, piedalījās tikai 12 komandas. Turklāt, nepastāvēja klasiskā “play-off” izspēle sākot ar ceturtdaļfinālu. 

Tā vietā abu grupu pirmās trīs vietas turpināja cīņu par medaļām apvienotā grupā, līdzi ņemot apakšgrupā fiksētos rezultātus. Tie bija papildus trīs mači ar pretinieku komandas trīs komandām, pēc kā jaunās grupas 1. un 2. vieta uzreiz devās noskaidrot zelta ieguvēju sērijā līdz divām uzvarām, 3. un 4. vieta samēroja spēkus vienā spēlē par bronzu. Latvija nonāca, tā sauktajā, “zaudētāju zarā”, cīnoties par septīto vietu, kā arī nenokļūšanu papildus kvalifikācijas turnīrā nākamā gada čempionātā kopā ar trīs B divīzijas komandām cīņā par vietu elitē.

Pārsteidzam pasauli?

Latvija turnīru iesāka ar diviem rezultatīviem zaudējumiem ar 4:5 atzīstot kā ASV, tā arī Itālijas pārākumu. Par pirmo vārtu guvēju Latvijai pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā IIHF augstākās divīzijas turnīros kļuva Sergejs Čudinovs pret ASV. Debijā gan zuadējums, taču turpinājums padevās iespaidīgs, izcīnot neizšķirtus pret tā turnīra nākamajiem finālistiem – 3:3 pret Kanādu, pret kuru spējām izvirzīties vadībā jau 13. minūtē pēc vēlāk teju sakrālās Kerča pauzes un 1:1 pret Zviedriju. Abās komandās tolaik bija ierindā pa pāris augstākā kaluma zvaigznēm un pilns ar ļoti labiem NHL līmeņa spēlētājiem. Un, jā, tolaik vēl bija iespējami neizšķirti un pāris nākamos turnīrus tāpat. Vēlāk tika pieveikti arī norvēģi ar 6:3 un pēc tam “zaudētāju” grupā sagrautas ekonomiskās, taču uz to brīdi ne tuvu hokeja lielvalstis Vācija ar 8:0 un Francija 6:2, kā arī 5:4 Slovākija. Kurš vēl atminās tādus laikus? Mūsdienās vāciešus tā paņemt…

Galvenā turnīra zvaigzne Latvijas izlases kreklā bija naturalizētais Oļegs Znaroks, kurš rezultatīvāko spēlētāju sarakstā ierindojās 7. vietā ar 10 (3+7) punktiem. Nākamais aiz viņa, kā vēlāk izrādīsies ne tikai maiņas biedrs laukumā, bet arī cīņu biedrs trenera karjerā, bija Harijs Vītoliņš ar deviņiem (4+5) punktiem.

Oļegs Znaroks

Noslēgumā 7. vieta – labākā vēsturē, kuru atkārtoti sasniegt ir izdevies vēl divas reizes. Turnīrs vērtējams pozitīvā zīmē. Jāatzīmē, ka vēl līdz šai dienai tas ir veiksmīgākais čempionāts tieši Latvijai – tur ir gūti visvairāk vārti (37), izcīnītas visvairāk uzvaras (4).

Pilnu izlases sastāvu un statistisku 1997. gada PČ var aplūkot šeit.

Fona skaņas un atmiņas

Šis čempionāts uzskatāms ne tikai par Latvijas hokeja oficiālu atgriešanos uz pasaules kartes, bet arī fanošanas kultūras atdzimšanas sākumu. Ja iepriekš tā bija izveidojusies padomju okupācijas laikā atbalstot Rīgas “Dinamo” klubu PSRS čempionātā, tad pēc neatkarības atgūšanas šī kustība palika mazskaitlīgāka un nedaudz nopluka. Tomēr Latvijas izlases atbalstītāji par sevi kārtīgi lika runāt jau pirmajā gadā elitē Somijā un šo latiņu spējuši noturēt vēl līdz šai dienai. Tiek lēsts, ka tolaik aizbraukušo fanu skaits varētu būt pārsniedzis pat septiņu tūkstošu robežu…

Tāpat vairākos atmiņu stāstos par šiem notikumiem visi hokejisti kā viens uzsvēra, ka galvenais dzinulis panākumiem esot bijis saliedētais kolektīvs un sapratne ne tikai laukumā, bet arī ārpus tam. Beresņevs minējis puišu lielo motivāciju pierādīt sevi globālā mērogā, tā kā PSRS laikos liela daļa no viņiem bijuši izolēti un bez iespējām sevi apliecināt citviet. Mēļo, ka Ziemeļamerikas un Eiropas vadošo izlašu hokejisti ejot garām Latvijas izlases ģērbtuvēm nereti atskatījušies, prātojot – kas tur notiek par jautrību? Bet mūsu puiši sākotnēji uz Kanādas un ASV spēlētājiem lūkojušies ar apbrīnu.

Protams, netrūka arī bez lielākiem vai mazākiem skandāliem. Viens no tiem, kurš piedēvējams “lielo” kategorijai, ir ar Pēteri Skudru un treneri Beresņevu saistītā epopeja. Viņam esot bijušas domstarpības jau iepriekš. Kā vienā no intervijām atklāja vārtsargs, viņam esot bijis grūti izrauties uz konkrēto čempionātu, bet tad radies konflikts par Skudras it kā nevēlēšanos spēlēt, kamēr pats sportists atcirta ko citu… Tā kļuva arī par pēdējo spēli viņam Latvijas izlases kreklā. Kaut gan viņa vārds vēl tika “mīcīts” izlases sakarā vairākkārt…