No varoņiem līdz peltajiem – augstais lidojums Sanktpēterburgā pēc gada piedzīvo sāpīgu piezemēšanos
Līdz IIHF (International Ice Hockey Federation) rīkotā ikgadējā pasaules čempionāta hokejā sākumam, kas šogad no 12. līdz 28. maijam norisināsies divās valstīs – Latvijā, Rīgā un Somijā, Tamperē, spēles par medaļām aizvadot pie skandināviem, palikusi 21 diena. Par godu tik lielam notikumam, ka Latvijai atkal ir radusies iespēja rīkot tik liela mēroga sacensības, piedāvājam katru dienu līdz pat čempionāta sākumam īsu rakstu sēriju: “25 pasaules čempionāti elitē”. Kur tiks apkopots svarīgākais par katru no 25 aizvadītajiem turnīriem, kamēr Latvijas izlase spēlē spēcīgākajā divīzijā.
Šajā reizē atskatīsimies uz 2001. gada pasaules čempionātu, kurš norisinājās trīs Vācijas pilsētās – Ķelnē, kur spēlēja Latvija, Nirnbergā un Hanoverē. Tas bija otrais un pēdējais turnīrs pie izlases stūres Haraldam Vasiļjevam, kurš gada laikā no tautas varoņa nu bija kļuvis par vienu no visvairāk peltajiem cilvēkiem Latvijā. Un kā nu ne, izrietot no fanu loģikas, ja komanda nospēlēja vāji un cīnījās par palikšanu augstākajā divīzijā ar plejādi ar NHL vīriem. It īpaši pēc ļoti daudzsološa turnīra sākuma…
Ar NHL vīriem un medaļu cerībām
Loģiski, ka pēc tik iedvesmojoša čempionāta, kāds bija 2000. gadā Sanktpēterburgā, līdzjutēji tagad ceturtdaļfināla sasniegšanu sagaidīja katru gadu. Un arī uz Ķelni sapulcētais sastāvs priecēja – ierindā bija Nacionālās hokeja līgas (NHL) pārstāvji Sergejs Žoltoks (komandas rezultatīvākais vīrs ar pieciem vārtiem un rezultatīvu piespēli), Sandis Ozoliņš, Artūrs Irbe un Kārlis Skrastiņš, kā arī togad 15 spēles Tampabejā aizvadījušais Kaspars Astašenko. Pilnu Latvijas izlases sastāvu uz 2001. gada PČ var aplūkot šeit.
Tāpat arī apakšgrupa ne tikai līdzjutējiem, bet arī hokeja ekspertiem šķita parocīga. Jā pretī arī Zviedrija, kas allaž bija spēcīga, tomēr no grandiem izmukt nevarēja nu nekādi. Nākamās komandas jau bija iedvesmojošākas – pozitīvā bilancē esošie amerikāņi (viens zaudējums, neizšķirts un divas uzvaras pēdējos četros PČ), kā arī Ukraina. No parālēlās grupas pretim nāktu somi, austrieši un tiešā cīņa par astotnieku būtu ar Slovākiju. Taču liktenim bija citi plāni.
Jaunais lāsts – uzvaram stipros, zaudējam “vājākiem”
Vācijā viss notika galīgi ne pēc Latvijas sapņu scenārija, kaut gan iesākās tieši tā. Neskaitot pirmo spēli, kur zaudēts ar 2:5 Zviedrijai. Savukārt otrajā jau ar 2:0 uzvarētas ASV. Tas nozīmēja, ka uz to brīdi varējām atļauties viņus sākt saukt par saviem “klientiem”. Jo, atskaitot zaudējumu 4:5 debijas gadā elitē, nākamos trīs PČ Latvija reizi šajās pretstāvēs laukumu nepameta kā zaudētāja.
Turnīra formāts bija sekojošs – četras komandas pa četrām apakšgrupā, tad trīs labākās saiet kopā ar pretējās grupas labākajām, no kurām arī atsijā četras komandas, kuras iekļūst “play-off”. Pēc uzvaras pār amerikāņiem, viss, kas Latvijai bija jāizdara, lai necīnītos par palikšanu un turpinātu cerēt uz “play-off”, bija – nezaudēt Ukrainai (der arī neizšķirts). Tā tobrīd principā bija Latvijas līmeņa komanda, iespējams kaut kur labāka, kaut kur ne. Bet pie “ņemamo pretinieku” kategorijas tā noteikti piederēja!
Zaudējuma gadījumā uzvara pār ASV var būt tieši ne cik vērta. Un bažas piepildījās dzīvē – neizteiksmīga spēle, veiksmes trūkums un zaudējums 2:4. Dodamies uz pārspēlēm, lai izcīnītu tiesības palikt A grupā. Atmiņā iespiedušies Haralda Vasiļjeva vārdi pēc zaudētā mača: “Ja uzbrucējs nevar iemest ripu vārtus, tad lai aiziet un podā kaut ko iemet.” Skarbi, bet patiesība – iespējas nerealizētas un kauns pa visu… nu, jūs sapratāt.
Pārspēlēs sākumā mūsējie nospēlēja 2:2 ar baltkrieviem, 8:2 sagrāva Japānu un noslēdzošajā dienā ar 3:0 pieveica Norvēģiju. It kā prieks, ka pēdējos trīs mačos iemesti 13 vārti, bet gandarījuma nekāda… Zinot tā brīža Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidenta Kirova Lipmana tempermentu, tikai retais vien šaubījās – Vasiļjeva dienas šajā arodā ir skaitītas. Tā arī notika. Pozitīvais – vismaz esam palikuši elitē.