Beresņeva atgriešanās atlikums: cerība par “play-off” beidzas ar kaunu

26.04.2023

Līdz IIHF (International Ice Hockey Federation) rīkotā ikgadējā pasaules čempionāta hokejā sākumam, kas šogad no 12. līdz 28. maijam norisināsies divās valstīs – Latvijā, Rīgā un Somijā, Tamperē, spēles par medaļām aizvadot pie skandināviem, palikušas nedaudz vairāk kā divas nedēļas. Par godu tik lielam notikumam, ka Latvijai atkal ir radusies iespēja rīkot tik liela mēroga sacensības, piedāvājam katru dienu līdz pat čempionāta sākumam īsu rakstu sēriju: “25 pasaules čempionāti elitē”. Kur tiks apkopots svarīgākais par katru no 25 aizvadītajiem turnīriem, kamēr Latvijas izlase spēlē spēcīgākajā divīzijā.

Šoreiz atskatīsimies uz 2005. gada pasaules čempionātu, kurš norisinājās Austrijā, Insbrukā un Vīnē, kad uz izlases komandtiltiņa atgriezās Leonīds Beresņevs – cilvēks, kurš Latviju kā treneris ieveda elites divīzijā. Pēc trīs pavadītiem gadiem zviedra Kurta Lindstrēma paspārnē, kur katru gadu tika uzlaboti rezultāti, no Beresņeva tika gaidīts tas pats, kas pēdējā turnīrā. Proti, ceturtdaļfināls. To gan neizdevās piepildīt, turklāt beigas turnīram sanāca ļoti nesmukas… Kāpēc? Stāstām!

Pēdējā pasaules čempionātu deja mūrim

Jā, tas laiks bija neizbēgami pienācis – Artūrs Irbe uz šo čempionātu jau bija sasniedzis 38 gadu robežu un aktīvajā klubu sezonā nepiedalījās, nespējot atrast sev pienācīgu darbu. Toties viņš aizvadīja visas deviņas pārbaudes spēles pirms šī turnīra un arī uz Austriju devās kā izlases pirmais numurs. Šis čempionāts bija ar divējādām sajūtām – atgriezās Beresņevs, vēlāk aizgāja Irbe, kurš gan vēl stāvēja Latvijas izlases vārtos 2006. gada olimpiādē Turīnā. 

Artūrs Irbe.

Latvijai šis turnīrs bija kā “atslodzes”, ja runājam par iespēju izkrist no augstākās divīzijas. Jo 2006. gada PČ paredzēts Rīgā, kas nozīmēja – mēs noteikti nebūsim to, kas lidos uz divīziju zemāk. Sastāvs nebija ne tuvu no optimālajiem, no potenciālajiem Ziemeļamerikas palīgiem ieradies bija tikai Kārlis Skrastiņš. Jāteic, ka arī Irbe savu darbu padarīja godam, sešos mačos vidēji ielaižot vien 1,48 ripas un divus mačus nostāvot “sausā”. Ar to bija par maz jeb tieši pretēji – ielaists tika pat par daudz… jo “play-off” tā arī nespējām iekļūt. Pilnu Latvijas izlases sastāvu 2005. gada PČ var aplūkot šeit.

Latvijas hokeja izlases sastāvs, 2005. gads.

Tiešie pretinieki cīņā par ¼ finālu – visi no grandu kategorijas

Neskatoties uz to, ka Latvijas izlase gadu iepriekš bija ierindojusies augstajā septītajā vietā, grupa un potenciālie pretinieki nākamajā kārtā bija ļoti spēcīgi. Apakšgrupu turnīrā Latvija sākumā zaudēja divās cienīgās spēlēs Ziemeļamerikas izlasēm. Vispirms ar 4:6 Kanādai, kura uz šo turnīru atveda zvaigžņu plejādi ar Riku Nešu, Džo Tortonu, Deniju Hītliju, Simonu Gaņjē, Šeinu Dounu, Patriku Marlo un citiem ierindā, kā arī vārtos stāvēja pats Mārtins Brodērs…

Bet pēc tam ar 1:3 ASV, kas teorētiski bija “ņemamo” pretinieku kategorijā, vadoties pēc vēsturiskajiem rezultātiem un nezināmajiem faktoriem viņu nometnē. Vai komanda būs noskaņojusies – bija galvenais jautājums. Kā izādījās, tad bija pietiekami. Te gan jāsaka, ka soreiz amerikāņi bija sapulcējuši ļoti spēcīgu sastāvu ar tādiem vārdiem kā Maiks Modano, Riks Dipjetro, Braiens Džionta, Marks Perišs un daudziem citiem. Varbūt cerības uz uzvaru tomēr bija pārspīlētās… Tikmēr pēdējā spēlē Latvija pieveica Slovēniju ar 3:1, dodoties uz nākamo posmu bez punktiem.

Tur pretī nāca Ukraina, Somija un Zviedrija. Ukraiņi tika uzveikti ar 3:0, taču ne vieglā mačā. Pēc tam nāca varonīgs neizšķirts 0:0 ar somiem, kur Irbe demonstrēja varoņdarbus un saglabāja dzīves cerības par astotnieku. Un pienāca pēdējā diena. Pastāvēja teorētiskas iespējas iekļūt “play-off”, ja uzvaram zviedrus un citos mačos nospēlē mums labvēlīgus rezultātus. Nepiepildījās neviens no scenārijiem, turklāt Latvija piedzīvoja lielāko kaunu uz to brīdi PČ vēsturē: zaudējums ar 1:9…

Latvijas izlases spēle pret Ukrainu, 2005. gads.

Lai arī noslēgumā vieta bija apmierinoša, proti, devītā un cerības par ceturtdaļfinālu bija dzīvas līdz pat pēdējai grupu turnīru dienai, ar to bija par maz, lai Beresņevs no Lipmana saņemtu vēl vienu faksu ar jaunu līgumu par Latvijas vīriešu hokeja izlases vadīšanu. Klusums bija ilgs arī pēc čempionāta beigām, bet hokeja sabiedrība sarosījās un bija neizpratnē – kāpēc mums nav trenera, ja nākamais čempionāts ir jārīko tieši Latvijai! Un tur Lipmans, spēlējot ilgas spēles, beigās nāca klajā ar Pjotru Vorobjovu kā Latvijas hokeja glābēju. Par viņa pavadīto laiku izlasē stāstīsim jau nākamajā rakstā.

Rakstu sērija: “25 gadi pasaules čempionātu elitē”:

1. raksts – “Latvijas debija spēcīgāko sabiedrībā. Piesakāmies skaļi”
2. raksts – “1998. gads Šveicē – jauns formāts un pirmā sagrāve, sāpinām arī ASV”
3. raksts – “1999. gada PČ – viens no rezultatīvākajiem, bet bez eiforijas”
4. raksts – “PČ 2000. – vēsturiskā uzvara pār Krieviju un pirmā “play-off” spēle”
5. raksts – “No varoņiem līdz peltajiem – augstais lidojums Sanktpēterburgā pēc gada piedzīvo smagu piezemēšanos”
6. raksts – “Pirmo reizi imports – kāds bija 2002. gada pasaules čempionāts”
7. raksts – “Viens solis aiz play-off” – Lindstrēms sāk sevi pierādīt”
8. raksts – Atkārtots visu laiku labākais sasniegums. Ar to bija par maz, lai paturētu Lindstrēmu”