2006. gads Rīgā – nepiepildītās cerības, trenera pasūtīšana un nekārtības pret Kanādu

27.04.2023

Līdz IIHF (International Ice Hockey Federation) rīkotā ikgadējā pasaules čempionāta hokejā sākumam, kas šogad no 12. līdz 28. maijam norisināsies divās valstīs – Latvijā, Rīgā un Somijā, Tamperē, spēles par medaļām aizvadot pie skandināviem, palikušas nedaudz vairāk kā divas nedēļas. Par godu tik lielam notikumam, ka Latvijai atkal ir radusies iespēja rīkot tik liela mēroga sacensības, piedāvājam katru dienu līdz pat čempionāta sākumam īsu rakstu sēriju: “25 pasaules čempionāti elitē”. Kur tiks apkopots svarīgākais par katru no 25 aizvadītajiem turnīriem, kamēr Latvijas izlase spēlē spēcīgākajā divīzijā.

Ir pienākusi kārta 2006. gada turnīram Rīgā. Šim notikumam par godu tapa arī šobrīd vienīgā modernā multifunkcionālā halle “Arēna Rīga”, kur var aizvadīt starptautiska līmeņa mačus. Protams, šo čempionātu, kā jau Kirova Lipmana laikos ierasts, pavadīja arī dažādas peripētijas. Viena no tam – galvenā trenera Pjotra Vorobjova iecelšana amatā, problēmas ar halles būvēšanas gala termiņiem un daudz ko citu. Un arī Vorobjova aiziešana bija tāda, kuru Lipmans nevēlējās. Bet par visu pēc kārtas.

Sastāvs – ar flirtu ar Skudru un tālu no optimālā

Latvijas izlasei uz šo turnīru par galveno treneri tika iecelts Pjotrs Vorobjovs. Labs treneris ar dzelžainu disciplīnu. Pastāvēja cerība, ka viņš spēs atkārtot Kurta Lindstrēma iespēto, jo abu speciālistu piekoptie spēles zīmējumi bija ļoti līdzīgi. Plus viņš bija padomju skolas produkts – tāpat kā daudzi vēl esošie hokejisti izlasē. Taču potenciālo sapratni un saspēli realizēt pozitīvā iznākumā šoreiz patraucēja citi faktori.

Viens no tiem noteikti ir tāds, ka komandai nepalīdzēja neviens Nacionālās hokeja līgas (NHL) pārstāvis. Ierastais iepriekšejo gadu varonis Artūrs Irbe bija nospēlējis pēdējo spēli izlases kreklā Turīnas olimpiādē, bet ierindā bija palikuši daudzi citi veterāni. Zīmīgs šis čempionāts ir ar to, ka tā bija debija Kasparam Daugaviņam pasaules čempionātos. Vien 18 gadus jaunais uzbrucējs aizvadīja trīs mačus un izcēlās ar vienu punktu par piespēli. Vēlāk Daugaviņš kļuva par izlases simbolu un tāds turpinās būt arī šajā čempionātā.

Sergejs Naumovs.

Interesanti, ka pirms turnīra Vorobjovs nekautrējās spēlēties ar Pētera Skudras kārti. Proti, ģenerējot centienus viņu atgriezt atpakaļ izlasē. Skudra esot pateicis, ka pie labas veselības būšot klāt, taču beigās atkal vien čiks sanāca… Pirmais numurs bija Sergejs Naumovs, bet savu iespēju ieguva arī Mārtiņš Raitums, kura gan nebija pozitīva spēlē pret kanādiešiem… Pilnu Latvijas izlases sastāvu 2006. gada pasaules čempionātam var aplūkot šeit.

Latvijas hokeja izlases sastāvs, 2006. gads

Cerīgs sākums bez turpinājuma

Turnīru mūsējie iesāka pie pārpildītām tribīnēm ar neizšķirtu 1:1 ar spēcīgo Čehijas izlasi. Te jāizceļ Naumova sniegums – atvairīts 31 no 32 metieniem, kamēr mūsējie pretinieku vārtus apdraudēja tikai 12 reizes… Rezultāts deva eiforiju un šķita, ka nu tūliņ mājas sienas palīdzēs un skriesim pakaļ pēc medaļām. Otro maču turnīrā Latvija aizvadīja pret Somiju, zaudējot bez ierunām 0:5. Palika “būt vai nebūt” mačs ar Slovēniju par tikšanu top 12. To mūsējie novadīja godam, svinot uzvaru ar 5:1.

Nākamā kārta vieglas dienas nesolīja, jo pretī nāca abas Ziemeļamerikas izlases Kanāda un ASV. Mačs ar pirmajiem izvērsās farsā, jau pirmajā periodā zaudējot četrus vārtus, bet sliktākais vēl bija priekšā. Noslēdzošajā trešdaļā ielaisti vēl seši, kas lika sanākušajiem skatītājiem izrādīt savu neapmierinātību tādā līmenī, kad tika uz laukuma mesti dažādi priekšmeti. Beigās pat Jānim Spruktam nācās ņemt rokās mikrofonu, lai nomierinātu iekarsušos fanus.

Zaudējums tika piedzīvots arī tiešajā cīņā par ceturtdaļinālu pret ASV hokejistiem. Dubultā sāpīgs tas bija arī tādēļ, ka šoreiz amerikāņiem ierindā nebija pirmā kaluma zvaigžņu, tikai tādas, kuras vēlāk par tādām kļuva, bet dotajā brīdī vēl tādas nebija. Zaudējums 2:4 un pēdējie divi vārti ielaisti spēlējot mazākumā. Pēc tam gandarījuma mačā gan tika uzveikta Norvēģija ar 3:1, kas Latvijai deva noslēgumā 10. vietu. Tas nozīmēja vienu – lielo cerību turnīrā Latvija palika bez sapņa par spēlēšanu par medaļām… Tas raisīja kritikas vilni sabiedrībā, vienlaikus esot arī daļai, kas saprata – nebijām maksimāli labākajā sastāvā, bet uz brīnumiem šoreiz neviens nebija spējīgs… Ja nu vienīgi Aleksandrs Semjonovs, kurš ar trīs vārtiem bija rezultatīvākais spēlētājs izlasē.

Fona troksnis, “pasūtīšana” un “uzmešana”

Noteikti daudziem spilgtā atmiņā palicis Vorobjova flirts ar Skudru. Tikai retajam nebija skaidrs, ka ne pie kā šī flirtēšana nenovedīs. Gluži pretēji – tā var izsaukt pretēju reakciju gan spēlētāju, gan fanu rindās. Vēlāk arī treneris saskārās ar cita spēlētāja, nelaiķa Kaspara Astašenko asā rakstura izpausēm, vienā no spēles epizodēm viņam ģērbtuvē aizrādot, uz ko viņš atbildējis krievu vārdiem “pašol****”…

Lai arī rezultāts sasniegts netika un tika piedzīvots kauns pret kanādiešiem ar 0:11, Lipmanam Vorobjovs patika. Runāja arī, ka abi neoficiāli esot vienojušies par sadarbības turpināšanu, taču treneris beigās “nolēcis” no darījuma. Iemesls – līgums ar Krievijas augstākās līgas (tolaik vēl KHL nepastāvēja) klubu “Khimik”. Bet kā pirmajā preses konferencē pēc stāšanās amatā sacīja Vorobjovs, attaisnojot faktu, kāpēc viņš ir bezdarbnieks, viņš uzsvēra, ka “manuprāt, ar izlasi jāstrādā no darba klubā brīvam trenerim. Tas noteikti ir lietderīgāk.” Viena čempionāta treneris – ar to mums paliks atmiņā Vorobjovs.

Kā vēlāk izrādīsies, 2006. gada PČ Rīgā iezīmēs Latvijas izlasei nepatīkamu tendenci. Skaļu uzvaru un augsti izcīnītu vietu ar gadiem paliks aizvien mazāk. Toties Vorobjova vietā nāca Oļegs Znaroks. Un par viņa laiku izlasē stāstīsim jau nākamajos rakstos.

Runājot par zvaigznēm, kuras bija redzamas uz Rīgas ledus, kuru vairākkārt pēla gan mūsu, gan citu valstu komandu hokejisti par tā  zemo kvalitāti un “mīkstumu”, tad pirmā noteikti ir Sidnijs Krosbijs, Aleksandrs Ovečkins, Nikolas Kronvals, kurš arī kļuva par turnīra MVP, palīdzot zviedriem izcīnīt zeltu, un daudzas citas. Čempionāts parādīja – Latvijā hokeju nevis mīl, bet dievina. Žēl, ka nesanāca iepriecēt fanus. Ne tikai tos, kas ieradās klātienē, bet tos tūkstošus Rīgas parku fanu teltīs un mājās pie TV ekrāniem.

Latvijas hokeja izlase, 2006. gads.

 Rakstu sērija: “25 gadi pasaules čempionātu elitē”:

1. raksts – “Latvijas debija spēcīgāko sabiedrībā. Piesakāmies skaļi”
2. raksts – “1998. gads Šveicē – jauns formāts un pirmā sagrāve, sāpinām arī ASV”
3. raksts – “1999. gada PČ – viens no rezultatīvākajiem, bet bez eiforijas”
4. raksts – “PČ 2000. – vēsturiskā uzvara pār Krieviju un pirmā “play-off” spēle”
5. raksts – “No varoņiem līdz peltajiem – augstais lidojums Sanktpēterburgā pēc gada piedzīvo smagu piezemēšanos”
6. raksts – “Pirmo reizi imports – kāds bija 2002. gada pasaules čempionāts”
7. raksts – “Viens solis aiz play-off” – Lindstrēms sāk sevi pierādīt”
8. raksts – Atkārtots visu laiku labākais sasniegums. Ar to bija par maz, lai paturētu Lindstrēmu”
9. raksts – “Beresņeva atgriešanās atlikums: cerība par “play-off” beidzas ar kaunu”