• Instagram
  • Facebook
  • X (Twitter)
  • Tiktok
Bronzas pavasaris, kas iesākās auksti, bet strauji uzkarsa

Bronzas pavasaris, kas iesākās auksti, bet strauji uzkarsa

purple 02.06.2023

Meteoroloģiskais pavasaris Latvijā šogad bijis nestabils. Līdzīgi sākotnēji varējām teikt arī par ikgadējo “pavasara trakumu”, kas mūsu vīriešu nacionālās izlases hokejistiem lielā ceļa sākumā kopš aprīļa pirmajā tā daļā bija grūts un sarežģīts, dažviet arī nestabils. Līdz maija otrajā pusē viss notika tieši pretēji – stabili, spēcīgi un trāpīgi. Latvijas hokejisti ar grandiozu šovu ir atgriezušies dzimtenē vairāku desmitu tūkstošu (aplēses vēl tiek apkopotas) līdzjutēju ovāciju pavadīti, pulcējoties arī Rīgas centrā un viena no galvenajiem valsts simboliem pakājē pie Brīvības pieminekļa populārākās Latvijas grupas “Prāta Vētras” dziesmu pavadījumā. 

Skaists čempionāts, skaista sagaidīšana un skaista bronzas medaļa uz kakliem. Šobrīd, šķiet, visi īstenībā ir aizmirsuši, kā tad viss izskatījās vēl pavisam nesen, pat divas nedēļas atpakaļ… Tas šo panākumu padara vēl iespaidīgāku!

welcome-offer

Smagais sākums. Bet īsti veči izaug caur…

Atminēsimies, ka Latvijas izlase sagatavošanās posmu sāka aprīļa sākumā vieglā režīmā. Vēlāk tika aizvadīta treniņnometne, kuru puiši novērtēja kā vienu no fiziski smagākajām ne tikai izlases, bet arī savās profesionāļu karjerās. Uz to norādīja arī viens no izlases personāla Ēriks Visockis, kurš gan vienā no intervijām piebilda: “Bija smagi, gāja grūti, bet visi saprata, kāpēc tas tiek darīts. Un tagad, kad ir sasniegts rezultāts, saprata vēl vairāk.” Viņš arī citā intervijā piebilda, ka pēc pagājušajā gada PČ, apsēžoties pie galda ar Vītoliņu, sapratuši – kaut kas ir jāmaina. Šoreiz nostrādāja lieliski.

Tika aizvadītas vien septiņas pārbaudes spēles, uzvaras dalot uz pusēm ar Poliju (3:5, 2:0), turklāt šīs spēles notika vien dažas dienas pēc pirmās oficiālās kopā sanākšanas. Zināms gan, ka vairāki kandidāti jau darbojās uz ledus dažādās grupās iepriekš. Spēles vēlāk bija vēl ar (Lielbritāniju (2:3, 6:3), Šveici (3:5, 5:1) un Dāniju (6:3). Liels paldies dāņiem, ka viņi piekrita aizvadīt vismaz vienu spēli. Iepriekš tika plānots, ka neilgi pirms čempionāta sākuma vēl būs divas pārbaudes pret Kazahstānu, kura gan pēdējā brīdī nolēma Rīgā neaizvadīt treniņnometni. Arī Roberts Bukarts pēc viena no pirmajiem zaudētajiem mačiem sacīja: “Aizvadījām par maz pārbaudes spēļu.” Taču bija cerība, ka komanda savu fanu pavadīta pilnu tribīņu priekšā atradīs savu spēli. 

Tā negāja uzbrukumā un, loģiski, ka arī vairākumā, par ko liecināja neapstrīdams fakts – nulle vārtu pirmajos trīs mačos. Cerību gan iedvesa labākais turnīra mazākums, vienlaikus arī vēl neatvērtais vairākuma potenciāls, kas gan biedēja, gan bija cerība, ka sliktāk nevar būt. Un nevarēja. Turpinājumā visos mačos līdz pusfinālam vismaz vienu reizi tas tika realizēts, tiesa, tikai pret kazahiem divreiz vienas spēles ietvaros. Pret Kanādu šī sērija apstājās, bet tādu komandu bez realizēta vairākuma ir grūti pieveikt. Līdz tam paveikts teju varoņdarbs (protams, arī pusfinālā cīnoties ar Kanādas NHL hokejistiem). Lai gan iesākām vāji ar 0:6 pret Kanādu un 1:2 pret Slovākiju. Pēc tam izcīnītas sešas secīgas uzvaras (Latvijas rekords PČ ietvaros): 4:3 papildlaikā ar Čehiju, 2:1 ar Norvēģiju, 3:2 pret Slovēniju, 7:0 sagrauta Kazahstāna un izšķirošajā spēlē par iekļūšanu ¼ finālā 4:3 pret Šveici papildlaikā. Arī “play-off” mačā Rīgā latvieši demonstrēja pašaizliedzību un galvenais – disciplinētu spēli, ar 3:1 uzveicot vareno Zviedriju. Pret Kanādu veiksmes nedaudz pietrūka (2:3), bet ar ASV tā atkal atgriezās, pateicoties diviem Rubīna supergoliem un uzvara papildlaikā ar 4:3.

Jautāsiet – kur tad tie nodaļas virsrakstā minētie mēsli? Tāpēc, ka sagatavošanās posmā gāja grūti. Tika izmainīta fiziskās sagatavotības treniņu specifika, pie kuras daudziem spēlētājiem bija jāadaptējas. Iztrūka pārbaudes spēļu, tiesa, ne pašu neizdarības dēļ. Dažādi savainojumi procesā, bija arī atteikumi no NHL – Elvis Merzļikins paziņoja, ka viņam ir pienācīgi jāsagatavojas nākamajai sezonai, jo Kolumbusā viņam maksā lielu naudu (5,4 miljonus bez bonusiem), bet iepriekšējās sezonas nav bijušas spožākās un ir laiks atdot klubam atpakaļ. Un viņu var saprast – NHL ir nežēlīga līga. Par savu vietu jācīnās. Labi, ka īstajā brīdā uzspīdēja Artūra Šilova zvaigzne! Viņš tika nosaukts ne tikai par turnīra labāko vārtsargu, bet arī vērtīgāko spēlētāju un iekļauts simboliskajā izlasē! Atteica arī Zemgus Girgensons, bet Teodors Bļugers vēl nemaz nav beidzis spēlēt un ar Lasvegasas “Golden Knights” ir iekļuvis Stenlija kausa izcīņas finālā!

Turpinot par grūtībām, kas pavadīja šo izlasi līdz bronzai, varam minēt vēl nepārliecinošu čempionāta sākumu. Daudz bažu izskanēja pēc zaudējuma Slovākijai, kas tobrīd šķita mūsu tiešie konkurenti cīņā par ¼ finālu. Tas pats nevarīgais vairākums, kā arī daudzie savainojumi – kādam lielāki, kādam mazāki, bet gandrīz visiem bija par kādam zilumam uz dažādām ķermeņa daļām. Bet kā teica Vītoliņš: “Tāda ir uzvaras cena.” Skarbi, bet fakts. Nerunāsim nemaz par aizsargu Zīli, kura sejas izturība šajā turnīrā tika pārbaudīta vairākkārt. Un tādu varoņu bija daudz.

Kā pēc uzvaras pār Šveici sacīja Balcers: “Kā mēs katru gadu esam teikuši, mēs varam cīnīties ar katru. Beidzot to pierādījām, izcīnot uzvaru. Cīnījāmies viens par otru.” Pieskaitot Vītoliņa un treneru korpusa viltības, tas noteikti arī bija galvenais iemesls panākumiem. Bet kāda ir turnīra galīgā pēcgarša? Un kā šī naratīva mainījās tā gaitā? Par to nākamajās rindās.

Dārgā sagaidīšana un dārgās biļetes nesabojās svētkus

Hokejisti Latvijā atgriezās grandiozi – nolidojot teju gar pašu Mildu, vēlāk to sagaidot dzīvajai ķēdai jau vietām no lidostas, līdz beidzot pārpildītā Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa un ap to. Cilvēku pūļi bija patiesi iespaidīgi un mērāmi desmitos tūkstošu cilvēku. Kas tāds bija grūti iedomājams. Kaut vai tāpēc, ka sākotnēji diezgan liela deva kritikas izskanēja Latvijas Hokeja federācijas (LHF) virzienā par biļešu cenu politiku, lētākajām uz Latvijas spēlēm esot 89 eiro (ar laiku gan bija pieejamas par zemākām cenām), bet dārgākajām pārsniedzot 200, 300 eiro slieksni. Īpaši pielaidīgāki turnīra organizatori nebija arī uz ne – mājinieku izlašu spēlēm, kas rezultējās dažos nepatīkamos brīžos. Pirmkārt, ne visas Latvijas spēles bija pilnībā, atkārtoju, pilnībā izpārdotas! Protams, atbalsts bija jūtams katrā no mačiem un iespaidīgs, tomēr visi 10 mači izpārdoti netika. Otrkārt, ņemot vērā pirmo faktu, par ko mēs varam runāt par citu valstu savstarpējām spēlēm? Jā, bija labi piemēri ar Slovākijas, Šveices un Čehijas faniem atsevišķos mačos, taču, piemēram, ¼ fināls starp Šveici un Vāciju nespēja sapulcēt pa trīs tūkstošus arēnā…

Visi arī jau aizmirsuši skandālu ar bēdīgi slaveno “sarauj” kodu, kuru ievadot pie biļešu iegādes, bija iespējams iegūt 50% atlaidi. Viss skaisti, tomēr… to varēja iegūt tikai LHF īpaši izredzēts loks, proti, biedri un citas pietuvinātas personas. Par to tika paziņots e-pasta formātā. Tika ziņots arī par dažādām lokālām akcijām, lai piesaistītu interesi par svešu komandu mačiem. Dažas no tām vērtējamas kā pozitīvas, dažas ne. Un variet iedomāties kā jūtās tie cilvēki, kuri biļetes pirka par pilnu cenu, bet turnīra laikā iepazīstas ar informāciju, ka tagad iespējams tās iegādāties arī par pusi cenas. Lai vai kā, pierādījās mūžam senā gudrības – uzvarētājus nesoda. Lai arī cik skarbas metodes un kļūdas reizēm ceļā uz rozēm ir pieļautas.

Daudz arī tika zākāts Rīgas mērs Mārtiņš Staķis, kuru liela daļa hokeja fanu iecēla par galveno vaininieku mārketinga elementu nepietiekamas klātesamības faktā. Ierasti lielākajos Rīgas parkos tika rīkoti dažāda veida pasākumi. Šoreiz gan liela daļa no tiek tika atteikti. Jā, bija centrālā fanu telts “Arēna Rīga” teritorijā, bet turnīra gaitā tās kapacitāte uzņemt tik daudz personas vienuviet tika apšaubīta, īpaši, kad sāka krāties uzvaras. Tomēr visi izdzīvoja. Kādam to palīdzēja pārdzīvot aizvien sešu eiro vērtībā pieejamais alus, citam vienkārši došanās prom no notikuma vietas (lasi – arēnas un fanu pulcēšanās vietas), meklējot svinības vietas citviet. Cilvēki ir dažādi, nudien. Tāpēc arī viedokļu var būt daudz. Citam patiesi pietrūka IIHF karogi un plakāti viscaur Rīgai, īpaši veidotas teltis daudz lielākā daudzumā un vispār ne vienmēr visu šo teju divu nedēļu garumā ārpus “Arēna Rīga” teritorijas varēja sajust pasaules hokeja meistarsacīkšu klātesamību. Biežāk nē, nekā jā.

Toties to varēja sajust, kad tas bija beidzies. Fanu pūļi, saucieni, uzrunas – gluži kā atmodas laikā (protams, neatļaujoties vilkt nopietnas paralēles starp šiem notikumiem). Tiesa, te gan nevar salīdzināt kvantitatīvos lielumos, tomēr emocionālais pacēlums bija vērojams, ja paņemam vienu kopīgu pozitīvu iezīmi. Tauta vismaz uz hokeja izlases spēlēm un sagaidīšanā bija vienota. Dažus vienoja, bet dažus šķēla arī pusnaktī pieņemtā oficiālā valsts brīvdiena, kad liela daļa tautas jau devušies pie miera. No rīta daudzi pamodās neziņā – ko darīt? Uz darbu jāiet vai nav? Kas te notiek par jokiem? Vēlāk, kad ažiotāža sita augstu vilni, LR Finanšu ministrija laida klajā paziņojumu, kurā pēc tās aplēsēm viena šāda veida brīvdiena valstij izmaksā no 10 – 12 miljoniem eiro. Papildus prēmijās uz komandu dubultoja ierasto prēmijas apmēru (102 uz 205 tūkstoši eiro), kā arī tika piešķirti 250 tūkstoši (iespējams, būs vēl) bērnu hokeja attīstībai.

Ledus ir iekustējies un ļoti cerams, ka šis panākums iedos līdzīgu efektu kā savulaik Aļonas Ostapenko sasniegums “French Open”, izcīnot čempiones godu! Tobrīd uz pāris gadiem bija vērojams jauno sportistu, zēnu un meiteņu, pieaugums. Kā tas ir attīstījies līdz šodienai, gan ir cits jautājums. Bet hokeja saimei noteikti noderētu papildus kājas un rokas. Šobrīd Latvijā ir reģistrēti nedaudz vairāk nekā astoņi tūkstoši hokejistu. Lai atkārtotu un uzlabotu esošo rezultātu, mums vajag vairāk.

Bet šobrīd ļausim hokejistiem izbaudīt slavas mirkli un ar pozitīvām domām lūkosimies nākotnē!

welcome-offer

CITAS ZIŅAS ŠAJĀ KATEGORIJA