Pārspēto prognožu turnīrs ar vilšanās piegaršu

Pasaules čempionāts Cīrihē un Frībūrā noslēdzies ar Somijas hokejistu triumfu, bet Latvijas izlase izcīnīja otro augstāko vietu vēsturē. Neskatoties uz to, nepamet sajūta, ka varēja izdarīt vēl vairāk. Un varēja. Kādi bija iemesli, kāpēc tas neizdevās? Un ar ko šis turnīrs paliks atmiņā kopumā?

03.06.2026

Šveice atkal zaudē finālā

Par čempioniem tika kronēti Somijas hokejisti, kas finālā papildlaikā ar 1:0 uzvarēja Šveici. Līdz ar to šveicieši zaudēja trešajā finālā pēc kārtas, turklāt visos fināla mačos tā arī nespējot gūt vārtus, bet pēdējos divos zaudējot papildlaikā. Kopumā Šveice ir ieguvusi piecas sudraba medaļas kopš 2013. gada, bet cita kaluma godalgas tai modernajā ērā (kopš 1992. gada) nav.

Tikmēr Somija piekto reizi kļuva par čempioni. Pēdējo reizi tas notika 2022. gadā un kopš tā laika tā allaž bija apstājusies ¼ fināla stadijā. Somiem izcīnīta arī bronza šī gada olimpiādē, tāpēc šo hokeja gadu var uzskatīt par īpaši veiksmīgu.

Bronzas godalgu ieguva pārsteidzošā Norvēģija, kas uzveica ¼ finālā Latviju, bet bronzas finālā pret Kanādu gandrīz šo panākumu izlaida no rokām. Tā pēdējās pamatlaika minūtēs 74 sekunžu laikā ielaida divus vārtus, tomēr spēja reabilitēties papildlaikā, uzveicot zvaigžņoto Kanādas izlasi ar 3:2.

Par turnīra MVP jeb vērtīgāko spēlētāju tika atzīts Šveices izlases aizsargs Romāns Josi, kurš iekrāja 12 (5+7) punktus un lielisku lietderības koeficientu +15. Tā bija Josi ceturtā sudraba medaļa, izlaižot vien pagājušā gada turnīrā sasniegto finālu. Par labāko uzbrucēju tika nosaukts Maklīns Celebrīnī, kuram 14 (6+8) punkti, bet labākā vārtsarga balva norvēģim Henrikam Haukelandam. Viņš vidēji ielaida 1,74 vārtus un atvairīja 93,8% pretinieku metienu. Statistiku ievērojami pabojāja pusfināls, kurā Norvēģija ar 0:6 kapitulēja mājinieku priekšā.

Apmeklējuma ziņā šis pasaules čempionāts ar vidēji spēlē 8,5 tūkstošiem skatītāju ietilpst top 10 apmeklētāko turnīru sarakstā, par atskaites punktu ņemot 1992. gadu. Kas interesanti – arī “pastarīšu” izlašu spēles klātienē kuplā skaitā regulāri bija ieradušies vērot vietējie neitrālie fani.

Latvija – bija labi, bet varēja labāk

Piekritīsiet – pirms čempionāta reti kurš ticēja, ka šī izlase ir spējīga uz augstvērtīgu rezultātu. Vēl vairāk šī ticība pazuda pēc zaudējuma trešajā spēlē Austrijai. Tomēr turnīra gaitā izdevās pamainīt iniciatīvu un aizspēlēties līdz “play-off” mačam.

Latvijas spēles:

1. pret Šveici 2:4 (video)
2. pret Vāciju 2:0 (video)
3. pret Austriju 1:3 (video)
4. pret Somiju 1:7 (video)
5. pret ASV 4:2 (video)
6. pret Lielbritāniju 6:0 (video)
7. pret Ungāriju 8:1 (video)
8. pret Norvēģiju ¼ fināls 0:2 (video)

Rezultātā Latvija finišēja visu laiku otrajā labākajā sev vietā – 6.

Pēc pēdējās spēles intervijā par mūsu izlases sniegumu izteicās galvenais treneris Harijs Vītoliņš: “No mums neviens neko negaidīja, bet beigās bija reāla iespēja iekļūt pusfinālā un cīnīties par medaļām. Šī komanda pierādīja, ka ir ar raksturu.”

Komandas kapteinis Rūdolfs Balcers tā arī palika nepārspēts gūto vārtu skaita ziņā – viņš guva septiņus, kas ir labākais rādītājs starp visiem turnīra spēlētājiem. Zīmīgi, ka Šveices ceļarullis, kas kopumā turnīra 10 mačos guva 48 vārtus jeb vidēji 4,8, nepiedāvāja labāko bombardieri. Toties rezultatīvāko turnīra spēlētāju sarakstā labāko desmitniekā puse ir tieši šveicieši.

Balcers septiņiem vārtu guvumiem pievienoja trīs rezultatīvas piespēles un ar 10 punktiem bija čempionāta 10. rezultatīvākais spēlētājs, bet Vilmanis ar 11 (4+7) ieņēma 7. vietu. Lielisks bija Kristers Gudļevskis, kurš ar vidēji spēlē atvairīja 94,62% pretinieku metienu un ielaida 1,44 vārtus. Viņš arī otrajā vietā kopumā atvairīto metienu skaita ziņā -176, priekšā palaižot tikai Haukelandu (216), kurš aizvadīja par divām spēlēm vairāk.

Īpaši priecēja arī vairākums. Pagājušā gada turnīrā no 16 iespējām netika izmantota neviena, bet šogad skaitliskais pārsvars tika realizēts astoņas reizes no 25, kas deva 32% realizāciju jeb katrs trešais vairākums tika izmantots. Starp visām turnīra dalībniecēm tas bija otrais labākais rādītājs.

Protams, var apelēt pie tā, ka no astoņiem vairākumiem seši tika realizēti pēdējos divos mačos (četri pret Ungāriju un divi pret britiem), tomēr viens bija īpaši svarīgs – kad tika gūti otrie vārti pret Vāciju. Un atkal – pēdējās divas spēles Latvijai bija izšķirošas. Nebūtu strādājis vairākums, iespējams, tagad mēs runātu citādāk par šo turnīru.

Lieliskas līdera dotības nodemonstrēja Eduards Tralmaks, kurš pievienojās komandai pa taisno no lidmašīnas, kad viņam pusotru dienu iepriekš bija noslēgusies sezona Ziemeļamerikā. Viņš trīs mačos iekrāja 6 (2+4) un bija rezultatīvākais spēlētājs komandā aiz pirmās maiņas. Kas zina, kā viss būtu izvērties, ja viņš būtu varējis pievienoties ātrāk…

Skats uz nākotni

Lai arī kā visiem patīk runāt, ka šī izlase ir atjaunota vecuma ziņā, līdz galam šim apgalvojumam piekrist nevar. Protams, ir patīkami ka jaunie Sandis Vilmanis (22) un aizsargs Alberts Šmits (18) bija vieni no līderiem, bet kopā aina nebija ar “jaunajiem” tik ļoti piesātināta. Jā, bija vēl 18 gadus jaunais Olivers Mūrnieks, kuram gan Vītoliņš ātri sāka neuzticēties. Jā, 4. maiņas uzbrucējiem ir 24 gadi un vienam aizsargam, bet… vai var teikt, ka tie ir “jaunie”? Veci nav, bet tas ir vecums, kurā ir pēdējais laiks sevi pierādīt.

Principā Latvijas sastāvā vidējais vecums bija 27,2 gadi – it kā labākie, kad jāieiet savā karjeras pīķī. Diemžēl šoreiz nesanāca atkārtot 2023. gada brīnumu, bet varbūt drīz atkal tad izdosies. Jautājums – kurš vedīs komandu cīņā? Jo Harijam Vītoliņam līgums pēc čempionāta beidzās.

Starp citu, viņš ir tikai viens no trīs treneriem, kas kopš iekļūšanas elites divīzijā 1997. gadā, ir vadījis Latvijas izlasi piecos PČ. Bet vienīgais, kuram divas reizes ir izdevies aizvest komandu līdz ¼ finālam.

Zināmi arī provizoriskie pretinieki nākamā gada turnīram. Čempionāts notiks Vācijā, Diseldorfā un Manheimā, un mūsējiem būtu jāspēlē kopā ar mājiniekiem, Šveici, Somiju, Slovākiju, Austriju, Ukrainu un Slovēniju. Bet otrā grupa būtu Kanāda, ASV, Čehija, Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Ungārija un Kazahstāna. Grupu sastāvs gan vēl potenciāli var mainīties, ja Vācija kā rīkotājvalsts nolems savā grupā paņemt kādu ģeogrāfisku tuvāku valsti komerciālu apsvērumu dēļ.

Laba ziņa arī pienāca no IIHF – čempionāts atgriezīsies Rīgā 2030. gadā, rīkojot to atkal kopā ar Somiju, kuri šoreiz par norises pilsētu izvēlējās Helsinkus.

Šis hokeja pavasara ir noslēdzies un aiz loga aizvien spītīgāk sāk rauties vasara. Paldies Latvijas valstsvienībai par sagādātajām emocijām un tiekamies jau nākamgad maijā!