Kur mūsējie bija labākie? Runā statistika
2023. gada pasaules čempionāts hokejā, kas šogad norsinājās Latvijā, Rīgā un Somijā, Tamperā, ir noslēdzies ar Latvijas hokeja izlasei vēsturiski izcīnītu bronzu. Saprotams, ka par galveno tāda panākuma iemeslu kalpoja saliedēts kolektīvs un pašaizliedzīgas darbības laukumā. Galvenajam trenerim Harijam Vītoliņam var tikai piekrist. Bet hokeja spēle sastāv no vairākiem elementiem. Kuros mūsējie bija labākie starp visiem turnīra dalībniekiem un vai no tā var izvilkt loģiskas paralēles, kāpēc tad beigās Latvija nonāca tur, kur tā nonāca – visaugstākajā savā punktā?
Hokeja nodrāztā vecā paruna vēsta, ka spēles likteni izšķirs spēle nevienādos sastāvos. Parasti ar to domājot vairāk par vairākumu. Ja tas strādā, tad iespējas uz uzvaru ir katrā mačā. Latvija gan piegāja no citas puses, esot labākā komanda tieši mazākuma izturēšanā – 93,75% gadījumu vārti palika neskarti. Vairākumā gan tik labi neveicās, jo tur vieta uzreiz ārpus labāko desmitnieka ar 20% realizāciju jeb katru piekto. Kas zina, ja nu kāds iemests gols vairākumā pret Kanādu, kur mēs tagad būtu, īpaši spēlējot pieci pret trīs…
Un kas zina, kā būtu, ja Latvijai nebūtu spēcīga mazākuma. Jo bijām turnīra nedisciplinētākā komanda ar 39 divu minūšu un vienu piecu (arī līdz spēles beigām bonusā, kas gan bija no apšaubāmo sērijas) noraidījumiem. Vidēji katru maču spēlējot vismaz ar viena spēlētāja deficītu 10:18 minūtes no kopējā spēles laika. Par mums vairāk bija tikai Slovākijai un Francijai. Tas Latvijas panākumu padara vēl iespaidīgāku. Tiesa, cita turnīra rīkotāja Somija vispār pamanījās ielaist tikai vienus vārtus mazākumā, taču izstājās jau ceturtdaļfinālā pret nākamajiem mūsu pāridarītājiem Kanādu.
Esam arī starp turnīra top 5 efektīvākajām metienu izpildītājām – 11,15% precizitāte (katrs devītais, desmitais metiens). Ņemot vērā faktu, ka ik maču sesto daļu spēles aizvadījām mazākumā, un līdz galam negāja ar vairākuma izspēli (jāpiebilst, ka vārtus vairākumā neguvām pirmajos trīs mačos), šis rādītājs norāda uz savu iespēju izmantošanu īstajā brīdī. Par ko arī pārliecinājāmies savām acīm.
Protams, nedrīkstam arī neminēt izlases vēstures grāmatu pārrakstīšanas faktus. Pirmkārt, pēc uzvaras pār Čehiju (4:3 pagarinājumā) elites divīzijā nav palikusi neviena izlase, kuru PČ ietvaros neesam pieveikuši. Otkārt, ir daudzi citi rekordi gan kā komandai, gan individuāli. Kā piemēram, visvairāk izcīnītās uzvaras pēc kārtas – sešas un visvairāk izcīnītās uzvaras viena turnīra ietvaros – septiņas, kā arī visvairāk gūtie vārti – 30. Tuvu jauna rekorda uzstādīšanai individuāli gūto vārtu ziņā bija Rodrigo Ābols, kurš grupu turnīrā bija guvis piecus vārtus, atkārtojot šo rezultātu, bet turpinājumā tā arī vairāk ar vārtiem neizcēlās.
Spīdēja arī Riharda Bukarta zvaigzne, uzbrucējam izceļoties visā turnīrā ar 11 punktiem (3+8), no kuriem septiņas rezultatīvas piespēles nāca jau trīs “play-off” mačos. Iespaidīgs sniegums! Viņš arī tādējādi kļuva tikai par otro spēlētāju kopā ar Oļegu Znaroku (1997. gadā), kurā no Latvijas iekļuvis visa PČ labāko bombardieru top 10. Bukarts ieņēma ceturto vietu, uzstādot arī Latvijas izlases viena turnīra individuālo punktu rekordu.
Protams, nevaram aizmirst arī par Kristiāna Rubīna diviem supervārtiem bronzas mačā vai Kaspara Daugaviņa golu pret šveiciešiem un citām lieliskām epizodēm. Pakavēties atmiņas var, aplūkojot Latvijas izlases labākos momentus aizvadītajā turnīrā.
Tomēr rakstu nobeigsim ar statistikas un individuālo balvu karali – Artūru Šilovu! Viņš tika atzīts ne tikai par šī pasaules čempionāta labāko vārtsargu (vidēji ielaisti 2,20 goli un atvairīti 92,14% pretinieku metienu), bet visa turnīra vērtīgāko spēlētāju jeb MVP! Protams, esot arī simboliskajā izlasē. Un kā nu ne, ja tieši viņš bija visvairāk metienu uzņēmušais vārtsargs turnīrā – pa viņa vārtiem tika raidīti kopumā 280 metieni – par 71 vairāk nekā otrajā vietā esošajam kolēģim.
Pelnītas balvas, pelnīta bronza visai komandai! Un statistiska nemelo – bijām labi vairākos rādītājos.
Bronzas pavasaris kas iesākās auksti bet strauji uzkarsa