25 PČ elitē – vēsture liek būt piesardzīgiem pirms sapņiem par medaļām

13.04.2023

Kamēr meteoroloģiskais pavasaris mūs ar tā patīkamajām izpausmēm priecē vēl pamīšus, pie apvāršņa ir parādījies mūsu platuma grādos populārākais sporta pasākums, ko līdzjutēji un eksperti lepni iesaukuši par “hokeja pavasari”. Latvijas izlase galvenā trenera Harija Vītoliņa un viņa komandas vadībā aprīļa sākumā ir uzsākusi gatavošanos pasaules čempionātam, kas no 12. – 27. maijam norisināsies Latvijā, Rīgā un Somijā Tamperes pilsētā.

Katru gadu čempionāts tiek sagaidīts ar lielām cerībām, proti – varbūt šoreiz sacelsim lielāku troksni? Ar to domājot, beidzot iekļūšanu pusfinālā vai kādas medaļas izcīnīšanu. Bet ar kādām cerībām lūkojamies uz šo turnīru? 

Lai varētu pēc iespējas objektīvāk iezīmēt potenciālās iespējas, piedāvājam mūsu lasītājiem ielūkoties Latvijas izlases līdz šim iespētajā 25. pasaules čempionātos, esot elites grupā.

Un tad godīgi uzdosim sev jautājumu – vai medaļas ir reālas pat ar mājas sienu palīdzību? Jo tāds sauklis bija jau “pandēmijas” čempionātā Rīgā. Tagad Latvijai ir dota iespēja to izdarīt pie pilnām (ja tādas tās vispār būs cenu politikas dēļ) tribīnēm.

Vēsture

Latvija pasaules čempionāta elites divīzijā debitēja 1997. gadā Somijā, kad izspēles formāts vēl bija cits – tobrīd spēcīgākajā līmenī piedalījās 12 komandas, bez izslēgšanas mačiem un uzreiz pēc grupu turnīra medaļnieki tika noskaidroti vienā spēlē par zeltu un bronzu.

Latvijai gan šajā turnīrā izdevās izcīnīt līdz šim augstāko vietu, kāda bijusi – septītā. Šo panākumu mūsējie atkārtoti spējuši paveikt vēl divas reizes – 2004. un 2009. gadā.

No visām 25 dalībām PČ, bilance ir sekojoša – trīs reizes 7. vieta (1997., 2004., 2009.), divas 8. vieta (2000. un 2018.), atkal trīs 9. vieta (1998., 2003. un 2005.), piecas reizes 10. vieta (2006., 2012., 2017., 2019. un 2022.), bet ārpus labāko planētas top 10 izlasēm Latvija pabijusi 12 reizes – par vienu mazāk nekā tajā iekļuvusi. 

Nākamajās nodaļās arī šo “sauso” statistiku apspēlēsim detalizētāk. Bet vēl nedaudz pirms tā – paskatīsimies kāda ir sasniegto rezultātu attiecība starp ārzemju un vietējiem treneriem.

Imports vai vietējais treneris?

Daudz tiek arī diskutēts par to, kādas nacionalitātes speciālista vadībā mūsu hokejistiem iet labāk – vai vietējā vai ārzemju. Mītu netrūkst. Savi argumenti ir gan tiem, kuri aizstāv, ka uz izlases soliņa būtu jāstāv vienmēr vietējam kadram, tāpat tādi ir arī tiem, kas glorificē importu nozīmi. Bet ko priekšā pasaka vēstures fakti?

Ja runājām par “maksimuma” izspiešanu, ko uzskatām iekļūšanu ceturtdaļfinālā, tad tas ir izdevies četras reizes (jo pirmajā piegajienā tāda nemaz nebija). Bet vietējo vs ārzemnieku “sacensībā” ir kaujiniecisks neizšķirts.

Kurts Lindstrēms savu komandu aizveda līdz ¼ finālam 2004. gadā, bet Bobam Hārtlijam, kurš arī par 10tajām vietām tika iecelts dieva vietā, piecu PČ laikā tas arī izdevās “tikai” reizi – 2018. gadā. 

Savukārt 2000. gadā ikoniskajā turnīrā Krievijā, Sanktpēterburgā, kad Latvija palika 8. vietā un pirmo reizi spēja uzvarēt Krieviju ar superzvaigžņu plejādi, to vadīja Haralds Vasiļjevs. Bet deviņus gadus vēlāk Šveicē diezgan iespaidīgā turnīrā Latvijai galvenais treneris bija kolorītais Oļegs Znaroks, ko daudzi mīl saukt par savējo (dzimis Čeļabinskā, naturalizēts, vēlāk pār – naturalizējies par Vācijas pilsoni. Tāpat pirmajā PČ komandu vadīja Leonīds Beresņevs, kad iegūta 7. vieta.

Bet te ir viens trekns “bet” – visas piecas reizes, kad Latvijai ir nācies cīnīties par palikšu augstākajā divīzijā, vienmēr pie stūres bijis Latvijas pilsonis (saprotiet paši, kā to domāju).

2001. gadā pēc eiforiskā PČ Sanktpēterburgā turpināja vadīts Harals Vasiļjevs, bet mūsējie palika 13. vietā. Nākamo reizi par palikšanu pie spēcīgākajiem Latvijai bija jācīnās Znaroka pirmajā un pēdējā gadā (attiecīgi 2007. un 2011.).

Savukārt 2015. un 2016. gadi ir bijuši tādi paši, kad komandas vadīja Aleksandrs Beļavskis un Bresņevs. Nemetot ēnu uz Vītoliņu, kurš, starp citu, bija arī tandēmā ar Znaroku pie izlases stūres, fakti ir spēcīgi – jā, neesam varbūt gāzuši kalnus ar importiem, bet vismaz stabili (ar vienu izņēmumu) vienmēr grupā noturāmies vai vismaz saglabājam cerības uz ¼ finālu līdz priekšpēdējam – pēdējam mačam.

Īsā vēstures stunda nu pasniegta. Ko no tā varam izsecināt?

Cerības – pamatotas vai jābūt reāliem?

Saprotams, ka izdarīt prognozes, vadoties pēc vēsturiskajiem (ne)panākumiem nav līdz galam precīzākā mēraukla, jo tikpat labi viens čempionāts var sakrist tāds, kur, piemēram, tāda līmeņa komandai kā Latvijai izdodas sapulcēt maksimāli labākos spēkus, bet citām vadošajām izlasēm tas ir “atslodzes gads”, iespēlējot jaunos spēlētājus vai koncentrējoties uz olimpisko ciklu un spēlēm, un mēs rullētu. Tiesa, pagaidām tā sakritis nav, ja par rullēšanu uzskatām pusfinālu vai medaļas.

Bet vēstures izpētīšana noteikti var norādīt uz tendencēm un patiesajiem spēku samēriem globālā mērogā un ilgākā laika griezumā. Jā, ir veiksmīgāki starti un mazāk veiksmīgi, tomēr analizējot rezultātus garākā laika posmā, savu vietu uz pasaules hokeja kartes mēs varam atrast.

Pēc esošās rezultātu līknes, Latvijas vieta reāli izskatās kā top 10 ar veiksmīgiem izņēmumu turnīriem, kuros izdodas aizcīnīties līdz vismaz vienam “play-off” mačam. Arī aktuālajā Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) pasaules rangā šobrīd esam 11. vietā (praksē – desmitie, jo no turnīriem diskvalificēta Krievija).

Interesanta aina arī paverās, ja iedalām Latvijas hokeja izlases paveikto divās daļās – no debijas elitē līdz PČ Rīgā 2006. gadā (kopā 10 turnīri) un pēc tā līdz šodienai. Tad pirmajā nogrieznī komanda palika ārpus top 10 tikai trīs reizes, kamēr otrajā 15 gadu periodā jau vairāk Latvija pabija ārpus tā, proti, deviņas reizes un sešas tikai finišēja tajā pozīcijā vai augstāk.

Ko tas pasaka? Būsim reāli – Latvijas vieta līdz šim ir bijusi drīzāk rīvēšanās par un ap 10. vietu nekā reāli cīnīties par iekļūšanu ceturtdaļfinālā. Jā, bijuši turnīri, kur cerības uz to izgaisušas pēdējā mačā un apšaubāmu tiesnešu lēmumu dēļ, bet tajā pašā laikā to ir tikpat daudz, kur pēdējā turnīra dienā šī vismaz 10. vieta tiek izcīnīta, nevis tiekam atmesti atpakaļ. 

Tomēr viss nav tik slikti, kā liekas. Vai mājas sienas un fani var palīdzēt? Var! Teorijā izlases rindām būs pieejami vairāki Nacionālās hokeja līgas (NHL) spēlētāji – Elvis Merzļikins, Zemgus Girgensons, Rūdolfs Balcers, kurš gan vēl pavadīs laiku AHL, bet vienīgais “play-off” iekļuvis Teodors Bļugers, kurš pēc vairākiem gadiem Pitsburgā sezonas laikā tika aizmainīts uz Lasvegasu, kura ir reāla titula pretendente.

Labas sezonas aiz muguras ir arī vairākiem potenciālajiem izlases līderiem, vienlaikus dažiem tās ir ne pārāk izteiksmīgas un arī samocītas. Kā gan sportā mēdz būt. Tomēr līdzjutēji aizmirst par vēl vienu faktoru. Par X faktoru. Proti, nereti čempionātos, kur esam uzspīdējuši kā komanda, uzspīdējušas arī jaunās zvaigznes un zvaigznītes. Cik daudz no tām savu spozmi notur, un cik ātri tās pēc tam noriet, kā nu kura, ir cits jautājums.