Vīru tenisa pasaule sarosās palīdzēt spēlētājiem. Kā būs ar dāmām?

04.03.2024

Teniss ir sporta veids,  ar kuru lai varētu nodarbotos bērni un jaunieši, vecākiem ir nepieciešams plati pavērt maciņu. Tas pats attiecas arī uz profesionālo tenisu – ja neesi elites spēlētājs, bet tomēr spēlē solīdā līmenī, piemēram, esot uz pasaules ranga top 100 robežas vai zemāk, arī tur, lai būtu konkurētspējīgs, ir nepieciešamas finanses. Runā, ka neesot regulāri pat labāko 100 vidū, spēlētāji un spēlētājas var palikt finansiālos mīnusos. Tenisa pasaule gan ir sarosījusies un bez lielas publicitātes tiek gatavota reforma tenisā, kas palīdzēs vīriešu kārtas spēlētājiem kļūt finansiāli neatkarīgākiem. Ir arī viens “bet” – kā būs ar dāmām?

Nevienlīdzība. Cik ilgi tā vēl?

Spēlētāji pelna naudu, pamatojoties uz turnīros sasniegtajiem rezultātiem, vienlaikus sedzot visus izdevumus no savas kabatas. Tie būtu algas čeki komandas personālam (treneris, sparinga partneri, fizioterapeits, kāda nu katram ir rocība un nepieciešamība), aviobiļetes, viesnīcas. Ne – elites spēlētājiem mēdz gadīties, ka par ekipējumu un ēdināšanu zemāka līmeņa turnīros jādomā pašiem. Izrēķināts, ka parasti vienas sezonas izdevumu minimālā summa sasniedz 200 tūkstošus ASV dolāru. 

Un nav svarīgi – spēlēt ATP vai WTA pamata tūrē (sākot ar 250 punktu turnīriem) vai zemākos līmeņos, jo ceļošana un citi izdevumi no tā mazāki nepaliek, jo nepastāv tādi “tenisa kuponi”, kuri samazina izmaksas lidot vai uzturēties viesnīcās, tikai tāpēc, ka neesi top klases spēlētājs/a.

Situācija pēdējos 30 gados finansiālajā plānā starp tenisa eliti un pārējiem ir radījusi ievērojamu plaisu. Laikā, kad labākie pasaules meistari katru gadu pārsniedz sezonas balvu fondu rekordus, pārējie, kas sastāda vairākumu no atlētiem, sapņo par to, lai vienkārši kļūtu pašpietiekami. Šāda dinamika padarījusi tenisu teju par kastu pasākumu, kas mudinājis spēlētājus aktīvāk cīnīties par savām tiesībām un pret nevienlīdzību. 

Mēģinājumi tikt sardzirdētiem ir bijuši arī agrāk, tā nav jauna problēma. Pirms vairāk nekā 10 gadiem tika nopietni apspriesta ideja par “Australian Open” boikotēšanu nevienlīdzīgo ienākumu sadales dēļ, kas nesa augļus. Kopš tā laika balvu fonds Grand Slam turnīros ar katru gadu ir audzis. Tomēr ar to ir par maz, lai sporta veids kopumā attīstītos. Ja talantīgi spēlētāji finansiālā atbalsta trūkuma dēļ ir “iestrēguši” zemāka līmeņa turnīros, tad kā tas palīdz tenisam ilgtermiņā? Kā lai tas attīstās un dzimst jaunas zvaigznes? 

Saprotams, ka, pirmkārt, tā ir katras nacionālās federācijas atbildība. Izveidot atbilstošu sistēmu un attīstīt talantus. Latvijā iepriekš iespēju robežās talantīgākie jaunieši (Ernests Gulbis, Aļona Ostapenko un arī citi, kuri nebija sasnieguši tādas virsotnes vai ir tikai uz tām ceļā) tikuši atbalstīti. Bet arī vairāk izlases kārtā, vadoties pēc tā brīža privātajām simpātijām. Vismaz dzirdot no “virtuves” pārzinātājiem. Savukārt citās valstis – loģiski, ka ievērojami turīgākās – ir akadēmiju sistēma. Bet arī tur ne visi tiek, tāpēc nākas kulties pašiem kā māk.

Pirmais solis uz labo pusi noteikti ir sperts, izveidojot Profesionālo Tenisistu asociāciju (Profesional Tennis Players Association jeb PTPA) pēc Ziemeļamerikas parauga kā tas ir Nacionālajā hokeja līgā (NHL) un Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA). Tās aizstāv spēlētāju tiesības un pārstāv strīdīgos jautājumos. Redzemākā seja tajā – Novāks Džokovičs, par kuru dzirdētas labas atsauksmes. ATP savu darbu dara. Kas jau padarīts?

Kas jau strādā vīru tūrē?

Sociālā aizsardzība – sauksim to tā. ATP ir pieķēries pensiju fonda attīstībai. Formāli tas pastāv kopš 1990. gada, bet pēdējo 10 gadu laikā tas ievērojami palielinājis savu finansiālo kapacitāti. Ja vēl 2019. gadā kopējais katls bija 12,7 miljoni ASV dolāru, tad 2022. gadā 27,7 miljoni un arī šogad paredzēts kārtējais pieaugums. Kā tas strādā?

Nauda tiek sadalīta vienādās daļā 20 gadu periodā bijušajiem spēlētājiem, kuru vecums ir 50+, un kuri lielāko daļu savas karjeras pavadījuši spēlējot ATP tūrē. Pērn pensijas maksājumiem bija kvalificējušies aptuveni 300 bijušie atlēti, turklāt gada maksājums sasniedza nepilnus 167 tūkstošus. Salīdzinājumam – 2010. gadā tie bija vien 10,8 tūkstošu dolāru.

Tiesa, aktīvajiem tenisistiem šobrīd aktuālāks ir kas cits. Tas ir finansiālās drošības elements, kas ietver apdrošināšanu uz piespiedu dīkstāves periodiem. Ierasti tas attiecas uz tiem, kuri guvuši savainojumus. Atbildība tiek dalīta gan uz spēlētāju, gan turnīru organizatoru pleciem. Spēlētājiem jārūpējas, lai viņiem būtu medicīniskā apdrošināšana, kamēr turnīri “iesaldē” viņu reitingu, lai pēc traumas sadziedēšanas spēlētāji varētu atgriezties aptuvenās pozīcijās, kādās bija pirms tās.

Sieviešu tūrē jeb WTA kopš 2019. gada ir atsevišķs punkts saistībā ar grūtniecību, kad dekrētā aizgājušas tenisistes reitinga pozīcijas tiek aizsargātas nevis kā tas ir standarta procedūrā uz gadu, bet gan uz trīs. Tas gan ir ļoti maz, salīdzinājumā ar to, ko dāmas bija pieprasījušas vēl pērnā gada oktobrī oficiālā vēstulē WTA vadībai.

Ko prasa sievietes?

Daudz tiek diskutēts par vienlīdzības principu starp dzimumiem. Neieslīgstot detaļās par to, uz kura dzimuma mači piesaista lielāku uzmanību un ģenerē vairāk valūtas, aplūkosim, kādas bija dāmu prasības atklātajā vēstulē:

• Garantēti ienākumi
• Lielākus balvu fondus
• Kompensācijas traumu vai dekrētu gadījumā
• Paplašināta bērna kopšanas pabalstu programma
• Elastīgāks turnīru grafiks, kas neradīs tik lielu slodzi spēlētāju fiziskajiem un psiholoģiskajiem resursiem

Runājot par pirmo punktu, tad prasības par pieticīgām nenosauksi. Tās būtu 500 tūkstoši ASV dolāru top 100 spēlētajām, 200 tūkstoši no 101. – 175. ranga pozīcijai un 100 tūkstoši no 176. līdz 250. vietai. Vai tas patiesi atrisinās problēmu, vai varbūt tikai radīs vēl lielāku nevienlīdzības plaisu? Zīmīgi, ka šādas pārmaiņas dāmas vēlas tagad un tūlīt un ir neizpratnē, kāpēc to nav iespējams paveikt īsā termiņā.

Arī par otro punktu ir veikti zināmi priekšdarbi. WTA jau izsludinājusi programmu, saskaņā ar kuru lielākajos vīriešu un sieviešu turnīros naudas balvas tiks izlīdzinātas līdz 2027. gadam, bet līdz 2033. gadam tam jānotiek visur. Dāmām gan šis temps liekas par kūtru…

Oficiāla atbilde uz vēstuli tā arī netika sagaidīta, tā vietā piedāvātas tikšanās ar WTA galvu Stīvu Saimonu, kura darbs aizvien skaļāk tiek kritizēts par nepietiekamu sieviešu tūres interešu aizstāvēšanu. Kopumā tika aizvadītas divas oficiālās tikšanās. Arī pēc tikšanās ar WTA vadību viņas palikušas neapmierinātas. Atbildes pēc būtības netika sniegtas, bet tās, kuras tika saņemtas, dāmas neapmierināja…

Kāds ir risinājums, lai apmierināti būtu visi?

Dzimumu nevienlīdzību profesionālajā tenisā teorijā var atrisināt sekojoši – ja tomēr notiks ATP un WTA organizāciju apvienošanās, par ko tiek aizvien skaļāk runāts. Ja tas piepildīsies dzīvē un turnīros tiks apvienotas mediju tiesības un budžeti, tā būs īsta tenisa pasaules renesance. Naudas balva un pieejamība skatītājiem tiks izlīdzināta, kā arī daudzi citi faktori. Ideālā pasaulē sieviešu un vīriešu teniss pārtrauks konkurēt un izlīdzināsies plaisas. 

Tiesa, esošajā situācijā tas pagaidām šķiet tālu aizsniedzams mērķis. Jebkurā gadījumā profesionālais teniss ir liels biznesa projekts ar vairākām vienībām, kas automātiski nozīmē – vairāku pušu interesēm (spēlētāji/as, turnīru rīkotāji, sponsori, televīzijas, u.c.) un vēlmēm. Bet galvenais ir pelnīt. Dāmas šobrīd nespēj ģenerēt tik daudz naudas, savukārt vīriešu tenisā tāda problēma nav. Arī tikšanās laikā no WTA vadības izskanēja šis arguments, kas klātesošās dāmas pat saniknoja. Bet tās ir reālijas… Skaidrs ir viens – šķēpi par šo tēmu vēl tiks lauzti ilgi, bet vai teniss no tā būs ieguvējs?