Vēl viena neizmantotā iespēja. Kur ir mūsu vieta ?
26.02.2026
Šoreiz arī viena uzvara - tikai vieta cita
Latvijas izlase aizvadīja solīdu grupu turnīru līdz trešās spēles pirmajam periodam un tad atkal noslēdzošie divi bija līmenī, kur mazliet pietrūka, būsim godīgi, ne tikai veiksmes, bet acīmredzot arī meistarības.
Grupas spēļu rezultāti:
- pret ASV 1:5
- pret Vāciju 4:3
- pret Dāniju 2:4
Publisko telpu pāršalcis sašutums par Harija Vītoliņa lēmumu spēlē pret dāņiem 2:38 minūtes pirms pamatlaika beigām nomainīt vārtsargu pret sesto laukuma spēlētāju. Rezultātā pēc 20 sekundēm ielaisti vārti un 2:4. Ko tas nozīmēja no turnīra tabulas viedokļa?
Посмотреть эту публикацию в Instagram
Variācijas “play-off” pretiniekiem bija dažādas. Vislabākais variants Latvijai būtu iegūts vismaz punkts un otrā vieta grupā rokās. Tas nozīmētu ⅛ finālā pretī Franciju, bet ¼ fināla zarā gaidītu jau Slovākija. Piekritīsim – “uz papīra” grūti iedomāties labāku variantu.
Tikmēr Dānijai, lai pakāptos augstāk turnīra tabulā, bija nepieciešama uzvara pār Latviju ar vismaz divu vārtu starpību, ko viņi arī izdarīja (ar mūsu palīdzību), pretī ⅛ finālā iegūstot Čehiju, kas vēlāk sagādāja lielas problēmas Kanādai, zaudējot tikai papildlaikā un paliekot soli no sensācijas.
Vītoliņam tika pārmests lēmums noņemt vārtsargu tik ātri. Dānijas treneris pēc spēles žurnālistiem sacīja, ka, ja latvieši nebūtu pieņēmuši šādu lēmumu, to darītu viņi. Kā būtu, ja būtu, neviens tagad neuzzinās. Vītoliņš sacīja, ka viņš ir skeptisks par dāņu kolēģa izteikumiem.
No otras puses – minimāla uzvara Dānijai neko nemainītu, un ja spēle noslēgtos 3:2 pretinieku labā, Latvija paliktu trešajā vietā, bet dāņi pēdējie. Šeit ir vieta katra paša interpretācijai…
Esam savā vietā?
Latvija pēc neatkarības atjaunošanas pirmo reizi OS kvalificējās 2002. gadā, kad tās norisinājās Soltleiksitijā. Šīs spēles aizvien ir vienīgās, kur Latvija spēja izcīnīt divas uzvaras. Bet šeit ir svarīgi norādīt, ka bija pavisam cits izspēles formāts. Sešas labākās pēc ranga izlases jau gaidīja pamatturnīrā, kur bija divas grupas par četrām komandām ar divām vietām brīvām. Un vēl astoņas izlases uzspēlēja “mazo” grupu turnīru (arī divas grupas par četrām), lai noskaidrotu uzvarētājus, kuri pievienosies “lielajam” sešiniekam.
Kāpēc var vilkt paralēles ar atjaunotās Latvijas debijas turnīru OS (vienreiz spēlēts tālajā 1936. gadā) un šo gadu? Jo arī toreiz tika iesākts cerīgi. Uzvara ar 4:2 pār Austriju un iespaidīgs neizšķirts pret tobrīd zvaigžņoto Slovākiju 6:6 (vēl pastāvēja neizšķirta opcija un šī brīža vienam no treneriem Sandim Ozoliņam piedaloties četros vārtu guvumos ar piespēlēm). Turpinājums gan bija neveiksmīgs.
Tika zaudēts Vācijai ar 1:4 ar citu jau izlases treneri Artūru Irbi vārtos un ceļazīme nevis pie “lielajiem” puišiem, bet uz spēli par 9. vietu. Starp citu, tie bija laiki, kad olimpiādē spēlēja Ukraina un Baltkrievija un abas bija priekšā Šveicei. Tieši ar ukraiņiem mūsēji spēlēja pēdējo maču, kur pretiniekus sagrāva ar 9:2. Rezultāts – 9. vieta.
Arī 2006. gadā, kad formāts bija divas grupas pa sešām komandām, mūsējie turnīru iesāka iespaidīgi – 3:3 pret zvaigžņoto ASV. Vēlāk sekoja katastrofāls pirmais periods 1:4 ar slovāku zvaigžņu plejādi (Marians Hosa, Zdeno Čara, Miroslavs Šatans, Marians Gaboriks, Petrs Bondra, Pāvels Demitra un citi), bet pietuvojāmies līdz vienu vārtu atstarpei, beigās gan zaudējot ar 3:6.
Tālāk sekoja divas sagrāves pret Zviedriju un Krieviju, bet lielākais kauns piedzīvots pret Kazahstānu (2:5) un neglaimojošā pēdējā vieta – 12. Te gan jāsaka, ka arī uzvara neļautu tikt ¼ finālā. Bet tādu kaunu piedzīvot neviens nevēlējās…
Četrus gadus vēlāk Vankūverā OS hokeja turnīrs pirmo reizi iepazinās ar izspēles formātu, kas pazīstams šodien. Un tālu no pārsteiguma nebija. Grupu turnīrs gan bija bezcerīgs – 2:8 pret krieviem, 2:5 Čehiju un 0:6 pret Slovākiju. Pretī ⅛ finālā dabūjām atkal Čehiju, kur zaudējām tikai papildlaikā 2:3. Rūgtums, bet vienlaikus lepnums par komandu un demonstrēto cīņassparu.
Tikmēr 2014. gadā Sočos Latvija maksimāli izmantoja izspēles formāta piedāvāto burvību – grupu turnīrā visi zaudējumi, tiesa, ļoti cienījami un skaistā spēlē: 0:1 pēdējā minūtē ielaižot pret Šveici, 2:4 ar čehiem un 3:5 pret Zviedriju. Vēlāk ⅛ finālā pārsteigta Šveice 3:1 (jāteic, viens no labākajiem variantiem pret ko spēlēt, no visām opcijām, jo lielie favorīti paklupa) un visu laiku labākais rezultāts OS rokās – 8. vieta. Nemaz nerunāsim par skaistāko zaudējumu Latvijas hokeja vēsturē Kanādai ¼ finālā ar 1:2.
Uz 2018. gada OS netikām, ceļazīmi sāpīgi pazaudējot Rīgā mačā ar Vāciju. Bet iepriekšējās spēlēs, kur vēl nebija NHL spēlētāji, Latvijai četri zaudējumi tikpat mačos un tostarp Dānijai 2:3 ⅛ finālā. Noslēgumā priekšpēdējā – 11. – vieta. Un šogad 10.
Bet visu sešu OS bilance Latvijai ir mazliet bēdīga – 26 spēlēs tikai četras uzvaras un divi neizšķirti vēl vecajos formātos.
Sanāk – divas neizmantotās iespējas pēc kārtas?
Kā vēsture rāda, lielākajā daļā OS turnīru, lai sasniegtu vēlamo rezultātu, proti, top 8, bija nepieciešama vismaz viena uzvara pār spēcīgākiem pretiniekiem. Runājot par Sočiem, Šveice bija “ņemamākais no visiem” konkrētajās spēlēs un iespēja tika paņemta. Tolaik komandu vadīja Teds Nolans, kurš šādi kompensēja faktu, ka izlase četru PČ laika tā arī ne reizi netika “play-off”.
Bet pēdējās divās OS, kur pie stūres bijis Vītoliņš, abas reizes zaudēts Dānijai, kas tomēr uzskatāma par mūsu līmeņa komandu. Labu, bet “ņemamu”. Ja ne PČ bronza 2023. gadā, Vītoliņa ēra pie Latvijas izlases stūres principā būtu uzskatāma, ja ne par sliktu, tad vidusmēra vai stagnējošu. Tas nav pārmetums trenerim, bet kritika jāuzklausa.
Sāpīgāku visu padara fakts, īpaši šo spēļu kontekstā, ka punkts pret dāņiem tiešām pavērtu labas iespējas pacīnīties pat par pusfinālu. Vītoliņam spēkā vēl ir līgums uz šī gada PČ un šķiet, ka tā būs nopietna mēraukla tam, vai viņam būtu jāturpina darbs ar izlasi arī pēc tam. Atcerēsimies arī pēdējā PČ piedzīvoto sakāvi 1:6 pret Austriju noslēdzošajā spēlē un netikšanu ¼ finālā. Saliekot kopā bildi, tā trenerim pēc bronzas izcīnīšanas nav glaimojoša.
Vismaz Latvijas Hokeja federācijas prezidents Aigars Kalvītis pkomandas sniegumu Turīnā un Kortīnā novērtējis kā “apmierinošu”. Bet vai tiešām Latvijas hokeja sabiedrībai ir pamats justies apmierinātiem? Katastrofa piedzīvota netika, bet arī smaidīt īsti nav par ko. Gaidīsim maiju un cerēsim uz to labāko. Kā jau katru pavasari!
