• Instagram
  • Facebook
  • X (Twitter)
  • Tiktok
Kā pasaules čempionātos veicies mājinieku komandām?

Kā pasaules čempionātos veicies mājinieku komandām?

purple 22.05.2023

Latvijas hokeja izlase šobrīd notiekošajā pasaules čempionātā ir izšķirošās spēles priekšā – ja gūstam vismaz punktu pret Šveici, tad iekļūsim ceturtdaļfinālā, kur mūsējie nav bijuši kopš 2018. gada, bet vēl iepriekš tas izdevās vien 2009. gadā. Starp citu, kad uz izlases komandtiltiņa bija arī Harijs Vītoliņš, tikai Oļega Znaroka asistenta ampluā. Iekļūšana izslēgšanas spēlēs būtu liels panākums. It īpaši, ja tas notiks savu skatītāju priekšā, kas nav izdevies nevienā no iepriekšējām divām reizēm, kad Latvijai ir piešķirtas tiesības rīkot planētas hokeja meistarsacīkstes.

Šajā materiālā apskatīsimies uz vēstures ierakstiem par to, kā tad ir veicies komandām čempionātos, kuros tās ir rīkotāju kārtā. Saprotams, ka mēraukla katrai izlasei ir citāda. Pasaules lielajiem un spēcīgajiem, kā piemēram, Kanādai un Krievijai zelta neizcīnīšana savās mājās ir pieskaitāma pie katastrofu kategorijas, līdzīgi noteikti varam runāt arī par skandināvu spēcīgākajām komandām. Tikmēr Latvijas līmeņa vienībām tā drošvien būtu iekļūšana labāko astotniekā, dažām – noturēties elitē. Kā tad rīkotāju valstīm ir gājis, un vai vispār pasaules čempionātos nepastāv, tā sauktais, mājinieku lāsts, kad to organizētāji par čempioniem kļūst reti vai nospēlē neveiksmīgi?

Rīkotāji iegūst zelta medaļas – ļoti rets fakts

Ja šo rezultātu virteni sāk šķetināt sākot ar jaunākajiem līdz vecākajiem laikiem, uz pirmā acu skatiena var šķist, ka mājinieku izlašu triumfs nav nemaz tik reta parādība. Pēdējais fiksētais šāda veida panākums ir pagājušajā čempionātā, kas norisinājās Somijā un finišēja ar somu hokejistu triumfu. Tā bija pirmā reize deviņos gados, kad šis fakts tika konstatēts. 2013. gadā to iespēja Zviedrija, kad turnīrs norisinājās arī Somijā, bet ceturtdaļfināli un cīņas par medaļām bija zviedru pārziņā. Pusfinālā togad tika arī somi, kuri gan bronzu neieguva. Tomēr 1. un 4. vieta abām rīkotājām uzskatāms par solīdu rezultātu. Un kā izrādās, ne tik biežu parādību…

Ticiet vai nē, bet, neskaitot šos divus piemērus, pēdējo reizi turnīra rīkotāji tā noslēgumā uz saviem kakliem kāra zelta medaļas vēl laikā, kad pastāvēja Berlīnes mūris, atklāts komunisms un Aukstais karš! Tas notika 1986. gada PČ jau sabrukušajā PSRS ar vietējo hokejistu triumfu. Parakņājoties vēstures dzīlēs, aina mazliet izbrīna. Neskaitot divus minētos Zviedrijas un Somijas triumfus jaunajos laikos, pieplusojam PSRS uzvaru 1986. gadā, tad vēl tikai piecas reizes mājinieku komandas ir spējušas tikt pie titula, trīs reizes to paveicot arī jau nepastāvošai valstij Čehslovākijai. Tātad – visā ilgajā PČ vēsturē, kura datējama ar 1920. gadu, ir bijuši tikai astoņi gadījumi, kad mājinieku izlases izcīnījušas zeltu savu skatītāju priekšā!

Ja nedaudz nolaižam latiņu un par atskaites punktu ņemam mājinieku izcīnīto medaļu skaitu, tad vairāk nekā 100 gadu ilgajā PČ vēsturē mājinieku komandas titulu izcīnījušas astoņas reizes, bet kopā 25 bijušas trijniekā. Te gan jāmin, ka laika posmā no 1940. – 1946. gadam, kā arī 1988. un 2020. gadā turnīri nenotika dažādu iemeslu dēļ (Otrais Pasaules karš un pandēmija). Bet kuri tad uzskatāmi par lielākajiem fiasko? Te gan pieturēsimies pie jauno laiku vēstures.

Kanāda vienīgajā mājas PČ finālā zaudē vēsturiskajiem sāncenšiem un citas “izgašanās”

2008. gads šobrīd ir līdz šim vienīgais, kad PČ tika rīkots Kanādā. Tas saistāms ar to, ka šīs sacensības ir daudz populārākas Eiropas kontinentā un laika joslu lielā atšķirība neļautu līdzjutējiem no šī reģiona pastriprināti sekot līdzi notikumiem. Jo ir jāguļ un jāpelna nauda ikdienas dzīvē. Attiecīgais čempionāts notika divās pilsētās – Kvebekā un Halifaksā. Kanādas hokeja dzīvē bija svētki, kurus bija vēlme arī pārvērst titula svinībās turnīra noslēgumā. Sastāvs bija sapulcēts iespaidīgs – Denijs Hītlijs (tajā PČ 20 punkti 12+8), Raiens Geclafs, Riks Nešs, Mārtins Senluī, Ēriks Stāls, Džonatans Teivss, Eds Džovanovskis, Džejs Būmisters un citi bija ierindā. Bet…

Līdz finālam viss gāja spīdoši. Vairākas sagrāves un uzvaras tikai pamatlaikā. Pirmais nopietnais pārbaudījums bija pusfināls ar Zviedriju, kur tika uzvarēts ar 5:4. Zelta medaļas mačs bija no hokeja klasikas, jo pretī stājās Krievijas izlase. Arī tajā netrūka zvaigžņu, kā piemēram, Sergejs Fjodorovs, Aleksandrs Sjomins, vēl tobrīd jaunie Aleksandrs Ovečkins, Iļja Kovaļčuks, Aleksandrs Radulovs un citas, arī vietējā čempionāta zvaigznes. Un, lai arī Kanāda pēc pirmā perioda atradās vadībā ar 3:1, tomēr noslēdzošajā trešdaļā krievi panāca 4:4, bet uzvaru izcīnīja papildlaikā, pateicoties Kovaļčuka vārtiem vairākumā. Tas bija Krievijas pirmais tituls kopš 1993. gada. Un lielāko ienaidnieku mājās gandrīz 14 tūkstošu skatītāju klātbūtnē…

Taisnības labad gan jāsaka, ka gadu iepriekš Kanāda triumfēja tieši Krievijā, taču abas komandas turnīra gaitā tā arī netikās. Kanāda “savu paņēma” tomēr 2016. gadā, kad atkal čempionāts tika rīkots Maskavā un Sanktpēterburgā. Tomēr no patosa viedokļa arī ne līdz galam bija pilna laimes sajūta, jo arī togad neizdevās pieveikt krievus savstarpējā mačā, jo tāds gluži vienkārši nepienāca…

Un, runājot par pašiem krieviem, tad pēc PSRS sabrukšanas tās ideoloģiskajai un praktiskajai mantiniecei Krievijai uzticēts rīkots pasaules hokeja meistarsacīkstes trīs reizes. Rezultāts arī noteikti nav iepriecienošs, jo 2000. gadā piedzīvots fiasko un 11. vieta, bet abos nākamajos gadījumos bija jāsamierinās ar bronzas medaļām, kas Krievijā tika uztverta kā katastrofa un liela izgāšanās, ņemot vērā ambīcijas un sapulcināto zvaigžņu skaitu. Bet kā gājis, tā sauktajām, “mazajām valstiņām”?

Latvijai trešā reize būs laimīgā? Vēstures piemēru nav daudz, bet ir

Latvija PČ rīko trešo reizi. 2006. gadā Rīgā bija jāsamierinās ar 10. vietu, 2021. gadā pandēmijas apstākļos rīkotajā turnīrā nācās samierināties ar palikšanu ārpus labāko desmitnieka (11. vieta). Šobrīd gan izskatā, ka šis rezultāts tiks uzlabots un iegūta tiks vismaz devītā vieta, ja ne pat sasniegts ceturtdaļfināls. Cerēsim.

Ja “lielo vaļu” iespēto mājas turnīros apskatījām, tad tagad pievērsimies mūsu vai mazliet augstāka vai zemāka (gaumes lieta kā to definējam) svara kategorijas izlasēm. Te gan par atskaites punktu ņemsim laiku, kad Latvija debitēja PČ elitē, proti, 1997. gadu. Uzreiz jāmin ir Šveices ceturtā vieta 1998. gadā. Tobrīd šveicieši ne tuvu netika uzskatīti par tik lielu draudu top 6 izlasēm kā tas ir šobrīd, un arī turnīrā tolaik piedalījās vien 12 vienības. Lai arī grupā ar Zviedriju, ASV un Franciju Šveice spēja uzveikt tikai pēdējos, pateicoties francūžu uzvarai pār amerikāņiem, grupā tika iegūta otrā vieta, bet tālāk tika tikai divas komandas. Tad sekoja tikai viena uzvara otrajā kārtā, kur punkti tika skaitīti no jauna. Bet ar uzvaru ar 4:2 pār krieviem un neizškirtu 1:1 ar Slovākiju bija gana, lai tiktu pusfinālā (atkal divas komandas tiek no četru komandu grupas). Tur gan formāts bija vēl cits un divu spēļu summā atzīts zviedru pārākums ar (1:4 un 2:7), bet bronzas mačā kapitulācija 0:4 čehiem.

Gadu vēlāk čempionātu rīkoja Norvēģija, kura ieņēma 12. vietu. Tobrīd šai valstij tas nebija ne liels panākums, ne liela izgāšanās. Drīzāk turnīrs vērtējams ar plusa zīmi, jo nebija jācīnās par palikšanu elites divīzijā. 2001. gadā pasākumu rīkoja Vācija, kura iekļuva astotniekā – tobrīd tas komandai bija vērtējams kā labs panākums. 2005. gadā bija Austrijas kārta un labs rezultāts būtu bijis vietas saglabāšana augstākajā divīzijā. Rezultāts pagalam neiepriecinošs vietējiem faniem, jo sešos mačos tika izcīnīts tikai viens neizšķirts un piedzīvoti pieci zaudējumi, kas noslēgumā deva pēdējo vietu.

2009. gadā turnīrs atkal notika Šveicē. Tā arī bija pēdējā reize, kad Latvija ieņēma septīto vietu (kopā tas noticis trīs reizes). Un kam Latvija aizlika kāju priekšā? Tieši šveiciešiem… otrās kārtas grupu turnīra spēlē uzvarot ar 2:1 pēcspēles metienu sērijā, kas arī nodrošināja vietu ¼ finālā un beigās pat septīto noslēgumā. Iespējams, tieši šis mačs kalpoja Šveicei kā pagrieziena punkts Latvijas novērtēšanā, jo pēc tam gaužām reti esam spējuši šo komandu pārspēt pat pārbaudes spēlēs.

Tikmēr 2010. gads ir viens no retajiem pozitīvajiem piemēriem. Sacensības rīkoja Vācija, kura aizkļuva līdz ceturtdaļfinālam, bet piecas no sešām spēlēm noslēdzās ar vienu vārtu starpību. Tā tas notika arī ¼ finālā, kur pretī stājās Šveice, kura savā grupā bija otrā, bet vācieši trešie. Abām izlasēm noteikti likās, ka šī ir tā lielā iespēja iekļūt pusfinālā, bet šoreiz veiksme uzspīdēja mājiniekiem – 1:0, kaut gan Šveice izdarīja ievērojami vairāk metienu pa vārtiem (41 vs 26). Daudz netrūka arī līdz finālam jeb precīzi sakot – minūte un 50 sekundes, kad uzvaras vārtus mačā pret Krieviju guva Pāvels Dacjuks. Arī bronzas cīņa spēku bija par maz, bet 4. vieta aizvien ir labākā, ko šī valsts ir iespējusi sākot ar 1991. gadu, kad Vācija atkal tika apvienota.

2011. gads bija Slovākijas laiks rīkot PČ. Komanda, kura daudzos turnīros it kā ir mūsu kaluma, bet vairaumā gadījumu tomēr solīti augstāka, piedzīvoja izgāšanos. Noslēgumā 10. vieta un pat palika bez “play-off” mača. Vēl sāpīgāk tas bija tāpēc, jo gadu vēlāk teju tas pats kodols ieguva sudrabu. Un esam nonākuši līdz čempionātam, kurā pret Latviju laikam nospēlēja mājinieku faktors. 2014. gadā turnīrs tika aizvadīts Baltkrievijā, Minskā. Ar vairākiem jaunizceptiem baltkrieviem (paldies naturalizācijai!) ierindā šai valstij bija lieli mērķi un savā ziņā tie tika sasniegti. Un uz mūsu rēķina, kad izšķirošajā cīņā (kā vēlāk izrādījās) minūti pirms pamatlaika beigām netika ieskaitīti tīri gūti Daugaviņa vārti, aizbildinoties ar to, ka vārtsarga laukumā traucēts ir vārtsargs, kurš arī bija kanādietis. Beigās zaudējums 1:3 (pēdējā ripa tukšos vārtos), bet baltkrievi iekļuva ¼ finālā un turnīru noslēdza septītajā vietā. Tiesa, autoritārais līderis Aleksands Lukašenko pēc čempionāta sūkstījās kāpēc nav izcīnītas medaļas, bet realitātē septīta vieta Baltkrievijai ir ļoti labs panākums. Ņemot vērā, ka tā nemaz nav regulāra augstākās divīzijas dalībniece un arī tolaik tā laiku pa laikam no tas izlidoja.

2017. gads bija tikai trešā reize, kad turnīru vienlaicīgi rīkoja divas valstis – Francija un Vācija. Pirmie palika devītajā vietā – soli aiz ceturtdaļfināla. Un kā vēlāk izrādījās, mājiniekus iegāza tieši čempionāta pirmā spēle, kad ar 2:3 zaudēts Norvēģijai. Turpinājumā divas sensācijas – 5:1 ar somiem un 3:2 pēcspēles metienu sērijā pieveikta Šveice. Solīdi spēlēts arī ar Kanādu 2:3 pamatlaikā, taču ar to bija par maz mazajam sapnim – astotniekam. Tur gan iekļuva Vācija, kas gan nespēja atkārtot iepriekš labāko rezultātu, kas tika sasniegts tieši mājās. Un tam trūka pavisam maz, jo ¼ finālā ar Kanādu zaudēts tikai 1:2.

Gadu vēlāk pie iespējas pirmo reizi organizēt šo forumu tika Dānija. Lai arī turnīra sākuma stadijā dāņi tika pie divām patiesi iespaidīgām uzvarām ar 3:2 ar Vāciju “bullīšos” un 3:2 pamatlaikā pret Somiju, izšķirošais mačs bija pret nevienu citu kā Latviju ar Bobu Hārtliju ierindā kā galveno treneri. Tur mūsējie svinēja uzvaru ar 1:0, atkal aizliekot kāju priekšā mājinieku komandai cīņā par “play-off”. Interesants fakts – abas pēdējās reizes, kad esam tikuši astotniekā, izšķirošā uzvara izcīnīta tieši pret turnīra rīkotāju (2009. gadā tā bija Šveice). Savukārt jau 2011. gadā pie iespējas organizēt PČ atkal tika Slovākija, kura atkal savu skatītaju priekšā iepriecināt nespēja, paliekot devītie… Tas slovākiem bija sāpīgs notikums, jo pirmajā spēlē ar 4:1 sakauti amerikāņi, kuri beigās turnīra gaitā ieskrējās un krāja uzvaras vienu pēc otras.

Vai mājinieku lāsts pastāv?

100 gadu ilgajā PČ vēsturē mājinieku komandas titulu izcīnījušas astoņas reizes, bet kopā 25 bijušas trijniekā. Ja skatāmies kopš 1991. gada, kad daudzas valstis sadalījās un radās jaunas, tad trijniekā mājinieki iekļuvuši septiņas reizes. Vai tas ir daudz vai maz? Drīzāk maz, jo 31 PČ laikā tas noticis vidēji reizi četros – piecos gados. Vai kāda no ārpus top 6 izlasēm ir ieguvusi medaļas savā mājas turnīrā? Nē! Vai kāda no tām ir vispār ieguvusi medaļas? Šveice un Slovākija, kuras tomēr uzskatāmas tuvāk lielajam sešiniekam nekā ārpus ¼ fināla dalībnieku skaita katru gadu. Turklāt Šveice ar Krievijas diskvalifikāciju ir ieņēmusi stabilu tās vietu pie lielajiem.

Izrietot no šī visa, cik pamatoti Latvijas izlases kontekstā ir runāt par medaļām? Atcerēsimies naratīvu 2021. gadā un arī tagad, kad laiku pa laikam šādi izteicieni uzpeld. Atbilde ir vienkāršā – nē, šādas runas ir nepamatotas. Ne tikai balstoties uz iepriekš minētajiem faktiem, bet jābūt ir godīgiem pret sevi – 26 PČ augstākajā divīzijā laikā esam iekļuvuši top 8 vien piecas (!) reizes! No kurienes ambīcijas? Saprotams, ka tā ir laba lieta, taču tā kļūst par sliktu, ja tomēr ambīcijas netiek apmierinātas un tam seko milzīgs kritikas vilnis. Par ko?

Jā, Latvija ir bijusi daudz reižu izšķirošo maču dalībniece, lai tiktu ¼ finālā. Bet vairumā gadījumu esam zaudējuši. Vienlaikus ir veseli divi turnīri, turklāt mūsu vēsturisko pretinieku Šveices maiņā, kad esam mājiniekus atstājuši aiz borta. Jā, ir arī Vācijas 4. vietas piemērs, kā arī Baltkrievu, kas nav regulāri ne vien “play-off” dalībnieki PČ elitē, bet vispār turnīrā… 

Tāpēc silts ieteikums! Latvijai atlikusi viena spēle, iespējams, pēdējā šī gada turnīrā. Un pret ko? Pret ļoti spēcīgo Šveices izlasi. Zaudējums nav uzskatāms par katastrofu. Arī Slovākija turnīra ievadā zaudēt nav katastrofa, bet gan divu līdzīgu komandu spēkošanās ar mums nelabvēlīgu rezultātu. Tā nebūt nav izgāšanās. Vai mājas sienas var palīdzēt iegūt punktu pret Šveici? Var! Un uz to arī cerēsim! Beigsim zākāt mūsu hokejistus un izbaudīsim hokeja svētkus! Ticiet man, tik drīz mēs atkal Rīgā pasaules čempionātu neredzēsim… tāpēc baudām!

CITAS ZIŅAS ŠAJĀ KATEGORIJA