• Instagram
  • Facebook
  • X (Twitter)
  • Tiktok
Izcila personība, latvietis, patriots – Daugaviņš noslēdz spožo karjeru

Izcila personība, latvietis, patriots – Daugaviņš noslēdz spožo karjeru

purple 03.12.2024

Novembra izskaņa Latvijas hokeja faniem nāca ar negaidītu un skumju vēsti. Par karjeras noslēgšanu paziņoja ilggadējais izlases komandas kapteinis Kaspars Daugaviņš. Ziņa par aiziešanu nāca kā zibens no skaidrām debesīm, bet tās iemesls stāv pāri visam – pirmajā vietā ģimene. Atskatīsimies uz Daugaviņa iespaidīgo karjeru un kādu mēs viņu atcerēsimies.

 

View this post on Instagram

 

A post shared by Tonybet Fan (@tonybet_fan)

Savas valsts patriots jau no laika gala

Daugaviņš plašākai sabiedrībai pazīstams kļuva 2006. gadā, kad Latvijas U18 izlase pilnā “Arēnā Rīga” pirmo reizi kvalificējās sava vecuma augstākajai divīzijai. Lai arī Kaspars toreiz vēl nebija kapteiņa godā, tieši viņš tika minēts kā viens no līderiem ģērbtuvē. Ar savu pašaizliedzīgo spēli, atdevi un meistarību viņš tajā pašā gadā nopelnīja uzaicinājumu uz pieaugušo izlasi, kas gatavojās pasaules čempionātam Rīgā. Pirmie iespaidi starp “lielajiem” vīriem viņam bija šādi: “No malas izskatās, ka veterānus viegli varētu izkonkurēt, bet uz ledus izrādās savādāk. Cerība jau ir, ka es varētu spēlēt, bet man vēl viss būs priekšā, ja arī netikšu.” 

Šobrīd šie vārdi no tobrīd 18 gadus jaunā puiša ir ar citu nozīmi. Jo viņš iekļuva sastāvā, aizvadīja trīs mačus, izcēlās ar savu pirmo punktu, bet jau nākamā gada turnīrā viņš tikai 19 gadu vecumā bija viens no līderiem, iekrājot 6 (3+3) punktus. Kopš tā uzbrucējs laika kļuva par stabilu izlases vērtību. Kopumā viņš Latviju pārstāvēja 12 pasaules čempionātos, piedaloties 78 spēlēs un iekrājot 48 punktus (23+28), šobrīd esot rezultatīvākais Latvijas spēlētājs PČ vēsturē!

Tāpat viņa kontā ir dalība trīs olimpisko spēļu kvalifikācijās un tikpat olimpiādēs. Ar izlasi, šķiet, tika sasniegts maksimums – OS ceturtdaļfināls Sočos 2014. gadā un bronza 2023. gadā Latvijas un Somijas kopīgi rīkotajā čempionātā. Raugoties uz mūsu izlases resursu, ļoti solīdi rādītāji. Daugaviņš piedzīvojis ne tikai prieka mirkļus izlasē. Jau viņa otrajā PČ komandai bija jācīnās par palikšanu spēcīgāko sabiedrībā, tas pats notika arī 2015. gadā. 2017. gada vasarā Rīgā tika piedzīvots sāpīgs zaudējums Vācijai, kas liedza tikt uz Phenjanas spēlēm. Zīmīgi, ka līdz bronzai 2023. gadā, ar Daugaviņu ierindā Latvijas izlase PČ ceturtdaļfinālā nebija tikusi ne reizi… Medaļa ir kā mūža ieguldījuma dāvana kapteinim.

Daugaviņš no izlases jau bija atvadījies pēc 2022. gada olimpiādes, kur tika piedzīvots sāpīgs zaudējums Dānijai, lai iekļūtu labāko astotniekā. “Tomēr priekšā bija vēl viens mājas čempionāts pie pilnām tribīnēm. Meitas nebija izbaudījušas kārtīgi “Arēnu Rīgu”, jo nebija vēl ar mums, kad Latvijai pasaules čempionātā ir svarīgas spēles. Tās ir lieliskas emocijas, kuru dēļ bija vērts atgriezties. Vārdiem neizsakāms piedzīvojums,” tā Kaspars intervijā ar “Sporta Studiju”.

Tomēr ne tikai izlasē Kaspars iemantojis savu līdera un laba cilvēka reputāciju. Viņam bijusi arī ļoti veiksmīga klubu karjera un sasniegts arī katra mazā hokejista sapnis – spēlēt pasaules spēcīgākajā līgā NHL! Līdz nākamajam sapnim, proti, Stenlija kausa izcīnīšanai, pietrūkta pavisam maz…

Klubu karjera arī ar izcilības birku

Daugaviņa profesionālo karjeru var iedalīt principā trīs posmos – sākot ar laiku pēc debijas pieaugušo izlasē, kad nepilna desmitgade pavadīta Ziemeļamerikā, cenšoties piepildīt katra hokejista sapni, kas arī izdevās. Post – NHL laiks un KHL gadi, kā arī pēc tā. Atskatīsimies īsumā uz katru no tiem.

Pirmais sapnis sasniegts, visaugstākajam pietrūka pavisam maz

Pēc debijas Latvijas izlases rindās Daugaviņš devās iekarot Ziemeļameriku. Viņš bija jau pamanīts, jo tā gada draftā pēc Latvijas mērogiem ar augstu numuru (91. izvēle trešajā raundā) viņu izvēlējās “Otawa Senators” organizācija. 2006./07. gada sezonā viņš spēlēja Ontario hokeja līgā (OHL), kas ir viena no vadošajām junioru līgām otrpus okeānam. Viņš iekļuva pirmgadnieku simboliskajā izlasē, 61 mačā sakrājot 60 (18+42) punktus. Jau tajā pašā sezonā viņš spēri soli pretī NHL, aizvadot 11 mačus Amerikas hokeja līgā (AHL) “Senators” fārmkluba rindās. Tiesa, līdz debijai pasaules hokeja mekā gan bija jāpagaida vairāki gadi, to piedzīvojot 2009./10. gada sezonā un arī uz tikai vienu maču.

Nākamajā sezonā viņš tā arī nesaņēma zvanu no “Senators” ģenerālmenedžera, taču viņš palīdzēja komandai izcīnīt AHL galveno trofeju jeb Kaldera kausu. Viņa pienesums 23 “play-off” spēlēs bija iespaidīgs – 20 (10+10) punkti. Gadu vēlāk viņš beidzot tika pie kārtīgas iespējas Otavā, 65 mači un 11 (5+6) punkti, kā arī kāpa uz ledus vienā Stenlijas kausa izcīņas spēlē. Šķita, ka nu viss ir salicies tieši tā, kā Kasparam vajadzīgs. Bet tad nāca lokauts, īsa pietura “Rīgas Dinamo” rindās, kas nebija pārāk veiksmīga nedz viņam, nedz visam klubam kopumā. Otava viņu sezonas gaitā aizmainīja uz “Boston Bruins”, kur ne vienmēr viņš tika sastāvā, bet bija ierindā, kad komanda tika līdz NHL finālam.

Nerealizēta vārtu gūšanas iespēja, zaudēts tituls, protams, ne latvieša vainas dēļ, bet tomēr. Daugaviņš arī pats vairākās intervijās norādīja, kas zina, kā būtu, ja būtu. Ja viņš būtu iemetis vārtus vienā no mačiem papildlaikā…

Tā arī noslēdzās viņa laiks pāri okeānam. 2019. gadā vienā no intervijām krievu medijiem Daugaviņš pastāstīja, kāpēc nolēma pārstāt skriet pakaļ NHL vilcienam: “Izgāju cauri daudzām līgām un beidzot nonācu Otavas pirmajā komandā, kur spēlēju trešajā maiņā un nopelnīju arī punktus. Bet laika gaitā no traumām atguvās vairāki spēlētāji un tiku nobīdīts uz ceturto maiņu, kurā nebija iespējams krāt punktus, jo vidēji spēles laiks bija četras minūtes. Nevēlējos patstāvīgi darīt melno darbu par zemāku algu, ja varētu spēlēt daudz lielāku lomu kādā Eiropas hokeja komandām un saņemt par to lielāku atalgojumu.” Viss ir loģiski.

KHL gadi

Pirms Krievijas apgūšanas, viņš uz sezonu pievienojās Šveices NLA klubam “Geneve – Servette”, aizvadot lielisku laiku: vidēji punkts spēlē (44 mačos 18 vārti un 26 piespēles partneriem, “play-off” viņam 12 spēlēs pieci goli un astoņas piespēles). Tam sekoja septiņi gadi Krievijā, “Dynamo Moscow”, “Nizhnij Novgorod”, “Spartak Moscow” un “Vitjaz” rindās. Lai arī Gagarina kausu virs savas galvas viņam neizdevās pacelt, tomēr Daugaviņš ieguva reputāciju. Reputāciju visā Eiropas mērogā un kvalitātes zīmogu – viņš ir labs spēlētājs. Pats interesantākais ir fakts, ka rezultatīvākā sezona KHL viņam bija noslēdzošā – 49 punkti.

Šķita, ka tūlīt nāks vēl viens ienesīgs līgums Krievijā, tomēr tas nesekoja. Daudzviet pastāvēja uzskats, ka ir “slideni” ņemt leģionāru, kuram ir 33 gadi un kurš jaunāks nepaliks. Tomēr Kaspars nemeta plinti krūmos.

Atgriešanās civilizētajā Eiropā

Daugaviņš atrada vietu atkal Šveicē, “Bern” komandas rindās aizvadot solīdu sezonu – 35 mači, 10 vārti un 15 piespēles. Iekļūt izslēgšanas spēlēs gan neizdevās un nākamā pietura bija Vācijas DEL līga. Lai arī Daugaviņš bija komandas rezultatīvākais vīrs, atkārtojot tobrīd personīgo rekordu punktu ziņā (49) Eiropas līgās, viņš bija arī viens no dārgākajiem spēlētājiem. Ceļi šķīrās, viņam nonākot hokeju mīlošajā Slovākijā, Trenčīnas klubā “Dukla”.

35 gadu vecumā viņš aizvien bija vajadzīgs vienā no Eiropas top līgām (protams, to nevar uzskatīt par top 3 līgu, bet tomēr), turklāt arī atalgojums viņam bija iespaidīgs – 120 tūkstoši eiro par sezonu, kā atklāja Slovākijas viens no medijiem. Un krita vēl viens rekords – 54 punkti bija tik daudz, cik nekad nevienā sezonā Eiropā nebija bijis. Viņš tika iekļauts Slovākijas līgas simboliskajā izlasē – vēl viena izcila atzinība.

“Daugaviņš ir liels vārds ne tikai mūsu klubam, bet visai Slovākijas ekstralīgai. Viņš ir lielisks līderis un personība. Esam ļoti priecīgi, ka Kaspars izvēlējās mūs, nevis citu līgu piedāvājumus. Esam vienojušies par divu gadu līgumu, jo ticam, ka viņš mums palīdzēs sasniegt lielus panākumus,” tā par Daugavu izteicās “Dukla” kluba pārstāvis. Bet… visam savs laiks. Kā Kaspars teica: “Vai nu ģimene, vai hokejs!” Punkts un āmen.

Kapteini – paldies!

Par Daugaviņa personību daudz ko saka arī tas, ka atvadīties no pilsētas viņam palūdza Duklas mērs. Tiek runāts arī par to, ka ar viņa 61. numuru nākamagad komandā spēlēt neviens nevarēs. Kā teica pats Daugaviņš: “Uznāca kauns. Kādu kreklu? Ir cilvēki, kas klubā nospēlē gandrīz 20 gadus un viņu kreklu nepaceļ arēnā pie griestiem, bet te man saka, ka nākamajā sezonā neviens ar tādu kreklu nespēlēs.” Tā, lūk, arī izpaužas Kaspara pieticība. Vienmēr ar kājām uz zemes. Un tā izpaužas arī viņa rakstura labās īpašības. Vien pēc pusotra gada Trenčīnā, kluba vadība gatava piekārt kreklu ar viņa uzvārdu pie arēnas griestiem.

Par iemeslu aiziet tiek minēta ģimene. Grūtības, izdegšana. Un viņu var saprast – tik daudz pavasaru ziedoti izlasei, tik daudz vasaru klubam. Bet bez ģimenes nekur. “Centos, centos, atdevu sevi visu, bet vairāk nav iekšā. Daudzi hokejisti velk to līdz pēdējam brīdim, kad viņus piespiež aiziet. Es nekad tā negribēju beigt. Gribēju pats izlemt, kad aiziet,” “Sporta Studijai” sacīja Daugaviņš. Viņš arī norādīja, ja Latvija nekvalificētos olimpiskajām spēlēm šovasar, viņam būtu ļoti grūti atgriezties “Dukla” rindās un turpināt karjeru. Pāris sezonas mēneši tomēr lika darīt savu – 36 gados pielikt punktu lieliskajai karjerai. Viņš noteikti varēja aizvadīt vēl divus gadus un aiziet no izlases olimpiādē. Bet tas nav viņa lēmums vēl cīnīties ar sevi un dzīvot bez ģimenes tik ilgi.

Un viņš aiziet. Kā rezultatīvakais Latvijas hokejists PČ vēsturē, kā olimpiādes ceturtdaļfinālists, Kaldera kausa ieguvējs, Stenlija kausa finālists, bronzas medaļas laureāts pasaules čempionātā. Paldies par veltīto laiku, sviedriem, asinīm un asarām. Fani pēc Daugaviņa skums un gaidīs, kad pie apvāršņa parādīsies jauns līderis. Līdz tam – atcerēsies Daugavas laikus. Paldies!

CITAS ZIŅAS ŠAJĀ KATEGORIJA