• Instagram
  • Facebook
  • Twitter
  • Tiktok
Kad futbolistu kājas netiek līdzi PR jaudai, tad ir vētra

Kad futbolistu kājas netiek līdzi PR jaudai, tad ir vētra

Nacionālo svētku nedēļā Latvijas vīriešu futbola izlase noslēdza dalību UEFA rīkotajā Eiropas čempionāta finālturnīra kvalifikācijā, gandrīz pilnā “Skonto” stadionā pat valsts neatkarības proklamēšanas dienā tā arī nespējot iepriecināt tūkstošiem sanākušos skatītājus. Bilance cikla noslēgumā ir bēdīga – deviņi zaudējumi un tikai viena uzvara. Daudziem faniem tas nāca kā neliels šoks, jo pēc varoņdarbiem UEFA Nāciju līgas zemākajā konkurencē šķita, ka maisam gals būs vaļā. Tikai daudzi aizmirsa, ka pretinieki, kuri nāca pretī, bija pavisam no citiem plauktiem. 

Mūžīgais jautājums – vai Latvijas futbols ir purvā, no kura var izlīst tikai paaudžu nomaiņas vai kardinālas sistēmas maiņas rezultātā, vai reāli tā ir mūsu vieta uz ilgiem laikiem? Varbūt varam sākt ko darīt jau tagad, vai vienkārši jāsamierinās, ka šis nav mūsu sports… Taisnība ir katrā no apgalvojumiem. Kā dzīvojam līdz šim, un kā dzīvosim tālāk?

welcome-offer

Žēl, ka sākums neizdevās. Bija tik tuvu…

Atgādināsim, ka Latvija aktuālajā atlases ciklā bija ielozēta kopā ar Turciju (FIFA rangā #38, ciklā – 2:3, 0:4) Horvātiju (rangā #10, ciklā – 0:5, 0:2) un Velsu (rangā #28, ciklā – 0:1, 0:2), kuras arī šādā secībā ieņēma vietas grupā, kā arī Armēniju (rangā #95, ciklā 1:2, 2:0), pret kuru izdevās izcīnīt vienīgos punktus. Kaut gan cikla sākums bija ļoti cerīgs – sākumā 0:1 viesos ar Velsu, kur vismaz izdevās izpildīt astoņus sitienus, kam sekoja jūnija logs, kur divos mačos no rokām izlaisti punkti kompensācijas laikā. Īpaši sāpīgi tas bija Rīgā pret turkiem, kur 90+4 minūtē tika panākts izlīdzinājums 2:2, bet jau nākamajā uzbrukumā viesi uzreiz panāca savu un beigās zaudējums 2:3. Līdzīgi bija arī trīs dienas vēlāk Armēnijā, kur zaudēts ar 1:2, bet izšķirošie vārti ielaisti kompensācijas laikā. Taisnības labad jāteic, ka mūsējie tajā mačā izdarīja tikai vienu sitienu pa vārtiem, no kura arī gols netika gūts. Armēņi paši iedabūja bumbu savos vārtos…

Atlikušajā cikla daļā sekoja jau pārsvarā bezzobains sniegums un četri “sausie” zaudējumi – 0:5 Horvātija, 0:2 Velsa, tad Rīgā veiksmīgā uzvara pret armēņiem 2:0 un noslēgums 0:4 ar turkiem un 0:2 horvātiem. Latvija no 55 izlasēm apsteidza tikai astoņas – Kipru, Gibraltāru, Maltu, Lihtenšteinu un Sanmarīno, kuras pie punktiem tā arī netika, kā arī Fēru salas un Andoru (divi punkti) un Igauniju (punkts). Pieci gūtie vārti ļāva arī ierindoties augstāk tikai par šīm nosauktajām izlasēm šajā rādītājā.

Arī LFF prezidents Vadims Ļašenko intervijā portālam sportacentrs.com klāstīja: “Vērtējot mūsu izlasi pēc punktiem, rezultāts ir neapmierinošs. Protams, mēs varam atcerēties spēli pret Turciju Rīgā (..). Bija laba spēle, neskatoties uz to, ka zaudējām ar 2:3. Pēc tam Armēnijā ielaidām 92. minūtē un zaudējām 1:2. Ja būtu izcīnījuši divus punktus šajās spēlēs, kā arī tam pieskaitītu izcīnīto uzvaru pret armēņiem Rīgā, tad mēs sasniegtu piecus punktus, kas varētu būt apmierinoši. Mēs šos punktus nedabūjām un arī aizvadījām divas sliktas spēles izbraukumā pret Horvātiju vai Turciju, tāpēc domāju, ka cikls nav apmierinošs.

Savukārt citā intervijā tam pašam portālam savas domas par ciklu izteica galvenais treneris Kazakevičs: “Cikls padevās smags – emocionāli smags. Ar to visu, kāda bija sabiedrības reakcija cikla gaitā par rezultātu, varbūt kādam arī par sniegumu. Ja globāli vērtējam ciklu no rezultātu viedokļa un paskatāmies tīri analītiski uz sešiem Eiropas čempionātu vai Pasaules kausa cikliem, tad šis bija pirmais cikls, kurā grupā bija piecas, nevis sešas komandas, līdz ar to nebija vienas nosacīti [vājās] komandas, kā Lihtenšteina, Gibraltārs vai Andora, pret kurām parasti ciklā savācam 4-6 punktus. Ja vērtē pārējās pretinieces, tad Latvijas parastais rezultāts bija 1-4 punkti. Tātad šie trīs punkti ir tāds viduvējs rezultāts no punktu viedokļa. (..) Rezultāts droši vien ir vidēji statistisks – to nevar atzīt par ļoti labu, bet tas nav arī katastrofāls.

Treneris arī piebilda, ka mērķis bija cīnīties ar katru komandu par vismaz kādu punktu no divām spēlēm, bet “ka neizcīnījām vēl 2-3 punktus ir mūsu mīnuss”. Kā vienmēr interesantas atbildes tika sadzirdētas no Kazakeviča, kurš arī izcēlās ar jaunu spārnotu frāzi citā intervijā, atbildot uz jautājumu vai viņš jūtas droši uz sava krēsla: “Man nav krēsls, es šobrīd stāvu.” Tikmēr Latvijas futbola izlase ir uz ceļiem. Bet vismaz neguļ grāvī? Iespējams, ka tā arī ir. Bet par to noslēgumā.

Tie, kas gaidīja brīnumu. Labi, reālu cīņu. Uz kāda pamata?

Atgādināsim, ka Latvija FIFA pasaules rangā šobrīd ieņem 132. vietu aiz tādām nabadzīgām valstīm kā Tanzānija, Haiti, Sjerraleone, Zālamanu salas, Ekvatoriālā Gvineja un citas lielvaru bijušās kolonijas, kur par tādu futbola infrastruktūru, kāda ir pie mums, var tikai sapņot. Kāpēc Latvijas futbola faniem bija cerība, ka šoreiz varam sacelt troksni?

Tam ir viegls izskaidrojums. Iepriekšējais turnīrs, kurā Latvijas izlase piedalījās, sanāca salīdzinoši veiksmīgs uz iepriekšējo ilgstošo ciešanu fona. Gandrīz perfekts. Tā bija UEFA Nāciju līga jeb kā daudzi atlēti mēdz to saukt – glorificētas pārbaudes spēles. No otras puses tas uzskatāms par nopietnu turnīru, jo katras līgas (kopā tādas ir četras, kur valstis tiek iedalītas pēc vietām aktuālajā pasaules rangā) uzvarētājām ir teorētiska iespēja kvalificēties arī kādam lielajam forumam, vai tā būtu FIFA Pasaules kausa izcīņa vai UEFA rīkotais Eiropas čempionāts.

Latvija spēlēja zemākajā līmenī, proti, D līgā. Grupā bija Moldova (4:1, 1:2), Andora (3:0, 1:1) un Lihtenšteina (1:0, 2:0). Pirmajos četros mačos mūsējie svinēja uzvaras, bet noslēgumā pabojāja veiksmīgu turnīru, savu skatītāju priekšā zaudējot Moldovai ar 1:2 un noslēdzošajā kārtā nespējot pieveikt Andoru 1:1. Ja uzvaras tiktu izcīnītas katrā spēlē un ar pēc iespējas labāku iesisto – ielaisto vārtu bilanci, Latvijai parādītos iespēja nokļūt arī “play – off” stadijā uz Pasaules kausu, kas gan nenotika un izšķirošajā brīdī džeki salūza…

Jā, Latvija beidzot demonstrēja uzbrūkošu futbolu. Jā, Latvija guva vārtus katrā mačā, bet… tā spēlēja ar Eiropas kontinenta vājākajām komandām, kuras pasaules līmenī arī atrodas vairāk pie beigu gala. No kurienes cerību stars, ja aktuālajā ciklā pretī stāvēja divas “FIFA World Cup” finālturnīra dalībnieces, bet pirmās trīs grupu vietas piedalījās pēdējā Eiropas čempionātā? Nemaz nerunājot par klubiem, kuros ikdienā spēlē katrs valsts pārstāvji. Ja Latvijai uz katru sasaukumu bija no sešiem līdz deviņiem ārvalstu čempionātos spēlējošiem vīriem, tad tiem pašiem armēņiem aptuveni tik daudz spēlētāju bija no vietējās līgas. Tad jautājums – kāpēc cerējām, ka tiks gāzti kalni? Atbilde, iespējams, tālu nav jāmeklē.

Latvijas Futbola federācija (LFF) un atsevišķi šī sporta veida aktīvisti radījuši pievilcīgu mārketinga produktu, kurš pagaidām izskatās pievilcīgs gan tikai digitāli. Uz futbola laukuma mūsu spēlētāju meistarība netiek līdzi lielajam reklāmas budžetam un entuziastu un fanu nodotajai enerģijai. Ticēt sev ir svarīgi, taču pārvērtēt spējas – sāpīgi. Tas arī notika šajā ciklā. Un iepriekš minētajā Nāciju līgas turnīra izskaņā, kad brīdī, kad visvairāk vajadzēja uzvarēt, atkal salūzām. Tādas situācijas parāda komandas un tas vadītāju patieso līmeni. Līmenis bija zaudējums Moldovai mājās un neizšķirts ar Andoru, bet tagad līmenis ir bilance 1-9… Nav ko celt gaisa pilis.

Kā dzīvot tālāk

Daudz tiek runāts par to, ka jāmaina būtu treneris. Daina Kazakeviča vadībā kalnus komanda nav gāzusi, bet arī lielus podus ne. Būsim godīgi. Kazakevičs par galveno treneri tika apstiprināts 2020. gada janvārī, bet komanda turpināja demonstrēt ļoti blāvu sniegumu kompānijā ar Andoru (0:0, 5:0), Fēru salām (1:1, 1:1) un Maltu (1:1, 0:1), tiekot tikai pie vienas (!) uzvaras un to pašu izcīnot pēdējā spēlē… Vēl ciklu iepriekš komanda uzstādīja antirekordu, zaudējot pirmās deviņas no 10 EČ kvalifikācijas spēlēm. Tātad – no pēdējiem četriem izlases turnīriem trijos esam bijuši izteikti bezcerīgi…

No vienas puses gan LFF prezidenta, gan vīriešu izlases vadītāja Kazakeviča izteiktajos domu graudos par aizvadīto ciklu ir zināma daļa taisnības. Reāli cerēt uz punktiem, kur nu vēl uzvarām pār lielo forumu finālturnīru dalībniecēm, Latvijai ir ļoti naivi. Kopš “Euro 2004” kvalifikācijas un finālturnīra Latvija nopietnus pretiniekus ir uzvarējusi retāk nekā pasaule piedzīvo 29. februāri. Ja vērtējam pēc līdzjutēju mērauklas un arī FIFA pasaules ranga, tad tās ir Austrija (1:0, iepriekšējā ciklā, kad austriešiem un mums neko nevajadzēja un pirmā vieta bija kabatā) un Izraēla 2009. gadā… pa vidu ir uzvarētas tikai visādas Moldovas, pundurvalstis un kaimiņi. 

Tiesa, jāpiekrīt arī trenera apgalvojumam par grupas skaitliskumu. Piemēram, pirmajā ciklā pēc iekļūšanas “Euro 2004”, kas bija cīņa par FIFA PK finālturnīru, grupā bija pat veselas septiņas komandas, no kurām trīs bija Luksemburga, Lihtenšteina un Igaunija. Toreiz izcīnījām četras uzvaras, kuras visas bija pret pundurvalstīm, bet igauņiem zaudējām un reizi spēlējām neizšķirti. Ja paņemtu nost tās četras uzvaras, cikls tiktu nosaukts par izcili katastrofālu, jo palaidām priekšā igauņus, pat neskatoties uz to, ka tika izcīnīti arī neizšķirti ar slovākiem un krieviem. 

Kāpēc bija jārokas tik tālā pagātnē? Lai saprastu, ka ar paaudžu maiņu vien būs par maz. Ja pēc brīnuma 2004. gadā vēl pēc inerces bija cerības ko līdzīgu atkārtot vai tikai pietuvoties, tad pēc dažiem cikliem tā nodzisa. Un arī tad publisko telpu pārpludināja viedokļi par to, ka paaudžu maiņa jau izglābs, nedaudz mainām sistēmu un laižam. Tā dzīvē nenotiek. Paaudžu maiņa jau ir notikusi divas reizes, bet… rezultāta nav. Pats skaudrākais tajā visā ir tas, ka ar jauniešu sistēmu, izlasēm un vispār futbola dzīves mehānisma veidošanu Latvijā augstākos vai zemākos krēslos Kazakevičs ir nodarbojies kopš lielākā daļa esošo izlases spēlētāju vēl pat nebija dzimuši… Kur tad ir rezultāts? Nestrādā.

Vai tas būs pietiekams iemesls LFF vadībai veikt pārmaiņas un iecelt jaunu galveno treneri? Armēņu radio frekvence (tēlains izteiciens) ziņo, ka pagaidām 7. decembrī gaidāmajā sēdē nesola lielus pārmaiņu vējus. Bet zinot futbola virtuvi, tādi var noteikti kādā brīdī parādīties negaidot. Vai tas notiks? Cits jautājums. Pagaidām arī nav zināmi nedz pretinieki nākamajām sacensībām, nedz, kurš mūsu futbolistus vedīs kaujā tajā. Nogaidīsim. Tomēr skaidrs ir viens – ja Kazakevičs paliks, tad fanu kustība malā nepaliks. Tā nepalika jau iepriekš šī cikla laikā, boikotējot vienas spēles puslaiku Rīgā, pametot tribīnes, kā arī vēlāk Lašenko tikās ar fanu kluba pārstāvjiem. Kas sekos, būs ļoti interesanti no jebkura rakursa. Kazakevičs paliks – būs vētra. Ja nepaliks – ko ņems vietā? Gaidām.

welcome-offer