• Instagram
  • Facebook
  • Twitter
  • Tiktok
Arābu naudas ietekme Eiropas futbolā – sūdzības līdz pat ES augstākajam līmenim

Arābu naudas ietekme Eiropas futbolā – sūdzības līdz pat ES augstākajam līmenim

Eiropas futbolā aizvien biežāk redzam ieplūstam bagāto Persijas līča valstu naudu, kad par klubu īpašniekiem kļūst šeihi vai ar šo valstu valdībām saistītas kompānijas. Jaunie īpašnieki nekavējoties ir gatavi svaidīties ar vecā kontinenta vadošo valūtu eiro pa labi un pa kreisi savu “spēļu mantiņu” izkrāšņošanai. Kurš gan nezina par Mančestras “City” un Parīzes “Saint – Germain” panākumu atslēgu? Jā, augstas klases spēlētāju un treneru piesaiste ir pirmais nosacījums sportisko rezultātu uzlabošanai, taču nekas no tā nekustas, ja vien netiek darbināts ar naudas mašinēriju. Tomēr ne visi ir mierā ar pastāvošo kārtību un augstākajā politiskajā Eiropas līmenī ir sākts meklēt dzirdīgas ausis situācijas noregulēšanai, nākot klajā ar iniciatīvām un oficiāliem iesniegumiem. Kas šī ir par jauno iniciatīvu, lai sakārtotu finanšu sistēmu Eiropas futbola nozarē, kura ik gadu ģenerē miljardiem eiro?

welcome-offer

Arābu valstis sportu izmanto saviem nolūkiem

Lai arī Arābu valstu taktikā, kā izmantot naudu sava globālā tēla spodrināšanai, tagad ir izvēlēts jauns piegājiens, kad futbolisti par astronomiskām summām nu jau pa taisno tiek saukti uz šo valstu čempionātiem, tomēr nav arī aizmirsts par ikdienišķi izsviestajiem naftas dolāriem mūsu pusē. Un ledus ir sakustējies! Spānijas futbola līga (La Liga) un kāds mazpazīstams Beļģijas futbola klubs “Royal Excelsior Virton” (spēlē šogad pēc spēka 3. Beļģijas līgā, bet pilsētas iedzīvotāju skaits ir nedaudz zem pieciem tūkstošiem) iesnieguši atsevišķas sūdzības, lai Eiropas Komisija (Eiropas Savienības izpildvaras institūcija) pārbauda Persijas līča valstu, īpaši Kataras un Apvienoto Arābu Emirātu valdību, īpašumtiesības uz Eiropas futbola komandām un to, kādā veidā tiek pārvaldīti naudas aktīvi tajās.

PSG un “City” klubi ir tie skaļākie piemēri, kur strauja izaugsme tika piedzīvota pēc naftas dolāru investīcijām, bet Eiropas futbolā tādu kļūst aizvien vairāk. Gribot, negribot, tas rada kataklizmas kopējā ekosistēmā. Savulaik Neimāra veiktā pāreja no “Barcelona” uz PSG par 222 miljoniem eiro Eiropas futbola transfēru tirgu pārvērta uz visiem laikiem! Tobrīd rekords bija 105 miljoni par Pola Pogbā pārēju no Turīnas “Juvents” uz Mančestras “United”. Lai arī šī transfēra summa kopš tā brīža (2017. gads) ir pārsniegta “tikai” 10 reizes, efekts nostrādāja drīzāk uz citu pusi. 

Proti, aizvien biežāk klubiem nākas pārmaksāt ne tikai par zvaigznēm, bet arī par spēlētājiem, kurus par tādām uzskatīt nevar. Un iemesls tam ir, jo vienmēr kaut kur, īpaši arābu īpašnieku kontrolētajos klubos, atrodas kādi “trakie”, kuri ir gatavi svaidīties ar naudu. Bija skaidrs – kādā brīdī jaunā kārtība kļūs par problēmu un ja laicīgi netiks domāti risinājumi, tad, burbulim sprāgstot, sekas var būt neprognozējamas. Burbulis vēl nav sprādzis, bet aizvien vairāk neizsekojamu darījumu pieaugums dažādos veidos Eiropas klubu ikdienā gan ir vērojams.

UEFA jau it kā kaut ko dara…

Tāpēc šobrīd aizvien vairāk vērojams politiskā spiediena pieaugums uz Eiropas Savienību, lai tā nepieļautu, ka Persijas līča valstu ieguldītā nauda rada nevienmērīgus apstākļus Eiropas futbola klubiem, kas palikuši ārpus naftas dolāru labklājības. Minētie spāņi un beļģi noteikti nav vienīgie aizvainotie par šādas sistēmas pieļaušanu. Tikai pagaidām ir pirmie publiski izrādījuši iniciatīvu šo problēmu risināt. UEFA (Eiropas Futbola asociāciju savienība) it kā šo jautājumu jau sāka risināt 2009. gadā ieviešot, tā saukto, financial fair play sistēmu. Bija arī puses, kuras uzskatīja, ka noteikumi ir izveidoti specifiski par labu bagātākajiem Eiropas klubiem, lai nepieļautu lielas naudas ieplūšanas mazākos klubos, kuri nākotnē varētu kļūt par konkurentiem esošajai elitei. Kā šis strādā dzīvē?

Financial fair play galvenais mērķis bija ar kontrolējošiem mehānismiem ierobežot klubu pārlieku finansiālo izšķērdību, lai tie beigu galā vairāk pelnītu, nevis ciestu zaudējumus, tādējādi izslēdzot iespēju iedzīvoties ilgtermiņa problēmās, kas varētu apdraudēt to pastāvēšanu. Praksē galvenais likums ir šāds – UEFA atļauj futbola klubiem tērēt ne vairāk kā piecus miljonus eiro par vienu nopelnīto katrā trīs gadu vērtēšanas periodā. Tiesa, var pastāvēt arī cits limits 30 miljonu eiro apmērā (iepriekš 45 miljoni eiro), ja kluba īpašnieki vai ar to saistīta persona var segt šos zaudējumus. Un ticiet vai nē, lielai daļai klubu tādi atrodas.

Kas interesanti, ka šovasar UEFA paziņoja, ka par noteikumu neievērošanu ar 500 tūkstošiem eiro sodīta “Barcelona” komanda, ar pirkstu pabārts arī “United”. Savukārt Parīzes grands pirms pāris gadiem tika apsūdzēts par liela apjoma naudas slēpšanu un noteikumu pārkāpšanu, bet lielais publiskais skandāls palēnām noklusa, līdz klubam tika piespriests sods, par kuru noteikti tā vadība viegli pasmaidīja – 10 miljoni eiro… Skaidrs, ka sistēma vai nu ir jāmaina, vai jāuzlabo mehānismi, jo šobrīd neizskatās, ka jau padsmit gadus strādājušais princips atstāj reālu ietekmi un dod labumu. Drīzāk nē.

Jaunā iniciatīva – vai tiešām panaceja?

Šobrīd iniciatīvas iesniedzēji ar saviem centieniem mēģina izmantot pavisam jaunu ES tiesību aktu – ārzemju subsīdiju regulu, lai izmestu naftu monarhijas no Eiropas futbola, kas, viņuprāt, kropļo vienoto tirgu, nodrošinot faktiski valsts subsīdijas Persijas līča valstu un to piederīgajiem piederošajām Eiropas komandām. Jaunie noteikumi ļautu ES izmeklēt ārvalstu valdības palīdzību, kas negodīgi grauj Eiropas konkurentus. Regulatori var likt veikt virkni pasākumus, kas varētu nozīmēt atbalsta atmaksu vai aktīvu izpārdošanu. No vienas puses var iestāties ļoti neprognozējams domino efekts. Taču iniciatīvas autori tic, ka tieši šāds regulējums nāk par labu futbolam kopumā. Kā arī tā finanšu sistēmai.

 Sūdzībās tiek apgalvots, ka Persijas līča valstīm faktiski piederošie klubi palielina transfēru izmaksas un spēlētāju algas, kas pēc tam kropļo gan vietējās, gan kontinentālās sacensības, grūstot konkurentus augšup un lejup pa Eiropas futbola piramīdu. Un tam ir reāls pierādījums, kas minēts raksta sākumā par to, kā mainījās tirgus pēc Neimāra pārdošanas un ar to izrietošajām sekām.

Līdz šīm Eiropas Komisijas konkurences departaments izvēlējies piesardzīgu pozīciju neiejaukties sportu regulējošos jautājumos. Ja tas arī notiek, tad ļoti kūtri. Tikmēr Eiropas Savienība pašlaik cenšas veidot draudzīgas attiecības ar fosilo kurināmo ražojošajām Persijas līča valstīm, pateicoties kontinentālajai enerģētikas krīzei, ko izraisīja Krievijas uzsāktais neizprovocētais karš Ukrainā. Kā saka, nekod rokā, no kuras ēdīsi? Un kā dēļ? Kaut kāda futbola? – varētu būt Eiropas diplomātu retorika. 

No otras puses deputātiem ir jāsaprot, ka tā ir šī reģiona valstu maigās varas izpausme un propogandas rupors, aizmiglojot starptautiskās sabiedrības acis uz tur pastāvošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un daudz citām sabiedrības uzvedības uzspiestajām normām, kuras Rietumu pasaulē mūsdienās šķistu neiedomājas. Un, protams, “melnā” ekonomika, kas arī nav retums multimiljonu organizācijās, kādas ir futbola klubi. Tikai ar to pierādīšanu Eiropas atbildīgajām iestādēm galīgi nesokas…

Ledus ir sakustējies. Jautājums – cik nopietni

Neapmierinātība ar šādu praksi pieaug vairākos rajonos, Saūda Arābijai kļūstot par jaunāko Persijas līča lielvalsti, kas nostiprinājusi savu nospiedumu šajā sportā. Jaunākā aktivitāte – nesenā Anglijas Premjerlīgas kluba Ņūkāslas “United” iegāde atkal kalpojis kā katalizators jaunām diskusijām. Briselē tiek izskatītas arī sūdzības par Lielbritānijas klubiem.

Jau vasarā “La Liga” nosūtīja vēstuli Eiropas Komisijai, aicinot to izpētīt “Qatar Sports Investments” iztērētos līdzekļus PSG kasē. “La Liga” savā oficiālajā paziņojumā apgalvo: “PSG saņem tiešas subsīdijas no Dohas, kas tai ļauj normālā tirgus situācijā parakstīt labākos spēlētājus un trenerus, kas ievērojami pārsniedz tās finansiālo potenciālu, ja vadāmies pēc UEFA izstrādātajiem likumiem. Tādējādi Parīzes klubs arī spēj nodrošināt sponsorēšanas ienākumus, kas neatbilst tirgus vērtībai. Tas, savukārt, ļauj uzlabot savu sportisko sniegumu, kā arī ietekmē konkurējošo klubu spēju piesaistīt jaunus spēlētājus un speciālistus.” PSG šīs apsūdzības nav komentējis.

Jāsaprot, ka esošajā regulā par ārvalstu subsīdijām nav atstrādāti oficiāli mehāniski, kā šādu sūdzību gadījumā rīkoties. Tas nozīmē, ka vienīgais, ko “La Liga” vadība var darīt, ir vērst Eiropas Komisijas un vadošo tās amatpersonu uzmanību uz šo nozari un tās problemātikas risināšanu, cerot iegūt simpātijas, lai lieta reāli būtu dienaskārtībā Eiropas augstākajā līmenī. 

Runājot par otru oficiālo sūdzību no iepriekš minētā Beļģijas kluba, tad tā pārstāvji vērsuši uzmanību uz Abu Dabī valsts īpašumtiesībām un saistībām “City Football Group” korporācijā. Tieši zem tās ir minētais Mančestras “City” klubs, kas ir esošie Premjerlīgas un arī UEFA Čempionu līgas uzvarētāji, kā arī “Ligue 1” (Francija) komanda “Troyes” un beļģu “Lommel”.

“Royal Excelsio Virton” savā vēstulē izceļ to, kas, viņuprāt, kļūs par jaunu lielo problēmu, runājot par arābu naudas kontroli Eiropas futbolā. Proti, jaunie Eiropas Savienības noteikumi juridiski attiecas uz valsts subsīdiju realizāciju, tikmēr “City Football Group” tam iebilst, apgalvojot, ka viņu rīcībā esošais kapitāls nekādi nav saistīts ar Apvienoto Arābu Emirātu valsts varu. Līdzīgi kā tas ir bijis savulaik ar ASV dolāriem un krievu oligarhu noziedzīgajiem rubļiem. 

Pēdējās ziņas vēl vasaras noslēgumā par šo situāciju bija tādas, ka Eiropas Komisijai ir jāizvērtē vai tās rīcībā ir pietiekama kapacitāte kārtīgas izmeklēšanas veikšanai. Zinot, kā strādā birokrātiskais aparāts Briselē un UEFA gaiteņos, uz ātru situācijas risinājumu cerēt būtu naivi. Ja vēl pieskaitām klāt korupcijas rēga klātesamību un potenciālu iespējamību jebkurā nozīmīgā lēmumā vai sistēmas maiņā, šķiet teju sirreāli sagaidīt izlēmīgu rīcību kā no UEFA, tā politiskās kontinenta vadības. 

No otras puses ir pievērsta ļoti nozīmīgas daļas publikas uzmanība un šo lietu bez risinājuma (jebkāda, pat slikta) atstāt vairāk nevar. Jo “La Liga” ir nopietns spēlētājs globālajā futbola līmenī, tāpēc neuzklausīt tāda līmeņa partneri būtu neprāts. Aizvien lielāka rosība notiek arī no Premjerlīgas vadības ofisiem, jo, neskaitot iepriekš divus minētos angļu klubus, arābu vai ar kādu no šī reģiona valstīm ir saistīti vēl divi klubi “Shefield United” un “Aston Villa” – un izskatās, ka nākotnē pie esošās kārtības, ja tā strauji netiks mainīta, varētu parādīties vēl kāds.

Nav teikts, ka visas Persijas līča valstu investīcijas Eiropas futbolā bijušas neizsekojamas un ar nezināmu izcelsmi. Tomēr šaubu ēna par tāda apjoma darījumiem un klubu budžetiem, protams, vienmēr būs. Un jābūt godīgiem – pašreizējie tiesību akti un regulējumi nav no tiem stingrākajiem un paver daudz juridisku lavierēšanas iespēju. Jāatceras gan ir viena lieta – nevainības prezumpcija. Kurš nav pieķerts pie rokas, tas nav vainīgs. Bet neviens tā arī kārtīgu tīrīšanu šajā virtuvē nav veicis. Varbūt. Drīz…

welcome-offer