Vēl viena neizmantotā iespēja vai reālās situācijas atspulgs?
21.09.2025
Viss “sākās” jau sagatavošanās posmā?
Pastāv uzskats, ka pārbaudes spēles pirms lielajiem turnīriem īsti nevar būt pareizais komandas spēka mērīšanas instruments. Kāds tās uztver nenopietni un ieskrienās, ir kādi savainojumi, bet vēl daži spēlētāji nemaz netiek izmantoti uz pilnu slodzi. Līdzīgi bija arī Latvijas izlasē, kad pavisam niecīgu spēles laiku savainojuma dēļ pārbaudes mačos aizvadīja Artūrs Žagars, kurš tika plānots kā viens no līderiem un pamata saspēles vadītājs. Tāpat mums patraucēja daudzi citi savainojumi.
Pastāv arī tāds neoficiāls termins “pārbaudes spēļu” čempionu, proti, izlases, kas iespaidīgi aizvada sagatavošanās posmu, bet tikpat blāvi pēc tam finālturnīru. Atcerēsimies, ka savulaik pāris reizes šaja kategorijā ierakstījās arī Latvijas izlase. Tas gan nebija šīs vasaras gadījums.
Latvija kopumā aizvadīja piecas pārbaudes spēles:
- pret Itāliju 75:91
- pret Lietuvu 105:109 Rīgā
- pret Slovēniju 100:88 Rīgā
- pret Grieķiju 86:104
- pret Itāliju 83:68 Rīgā
Bilance 2-3 it kā nebija nekas slikts, turklāt spēles notika pret spēcīgiem pretiniekiem un ja Porziņģis būtu realizējis pēdējo sekunžu metienu pamatlaikā pret lietuviešiem, uzvaru būtu vairāk nekā zaudējumu šajā posmā, bet… šaubas raisīja komandas demonstrētā spēle un lomu sadalījumu iztrūkums. Kopējā aina bija nebija iepriecinoša īpaši aizsardzībā – vidēji ielaisti 92 punkti. Vienlaikus uzbrukums arī bija līmenī, neņemot vērā pat pieticīgo pirmo spēli – vidēji gūti 89,8 punkti. Vai kaut ko no sauktā izdevās izlabot finālturnīra laikā?
Čempionātā pietrūka daudz kas…
Korekcijas ieviesa arī Rodiona Kuruca savainojums (tas gan iegūts nesaistīti ar izlasi iepriekšējās sezonas izskaņā) – vēl viens 2023. gada FIBA Pasaules kausa varonis un svarīgs ķēdes posms, vismaz plānā, uz “Eurobasket 2025”. Palīdzēt nevarēja arī Mārtiņš Laksa, kurš satraumējās vienā no treniņiem, bet, iespējams, pie esošajiem apstākļiem, būtu ticis 12niekā. Tāpat no potenciālajiem palīgiem atgūties uz izlases laiku nespēja arī Artūrs Strautiņš un Aigars Šķēle. Turnīra laikā zaudējām arī Andreju Gražuli, kurš būtu liels palīgs pie labas veselības. Ar traumām turnīra laikā cīnījās arī Kristers Zoriks un Artūrs Žagars.
Посмотреть эту публикацию в Instagram
Neskatoties uz to, sastāvs bija pulcēts gana labs un spējīgs. Pēc bezzobainām pirmajām divām spēlēm pret Turciju (73:93) un Igauniju (72:70) sekoja labs mačs ar Serbiju (80:84) un divas uzvaras pret pastarītēm – Portugāli (78:62) un Čehiju (109:75). Šķita, ka būsim uzķēruši ritmu un ⅛ finālā pretī stājās bez līdera Jokubaiša palikusī Lietuvas izlase. Fani rīvēja rokas un bija pamats – tik ņemama Lietuvas komanda mums pretī nebija sen stājusies, turklāt mačs notika Rīgā.
Beigās piedzīvots konkrēts fiasko un cīņa par uzvaru norisinājies ļoti mazu daļu no spēles laika, tikai ik pa brīžiem noķerot minimālu cerības staru. Lietuvieši bija daudz labāk sagatavoti – pielāgojuši aizsardzības shēmas, nolikuši malā NBA centru Valančūnu, kurš nospēlēja tikai deviņas minūtes, un arī aizsardzībā izdomāja nestandarta risinājumus.
Viens no piemēriem – Žagaru sedza 206 centimetrus garais Tubelis, praktiski izslēdzot jēgu Latvijas veidotajām “pick n roll” sadarbībām, pie katra tāda mēģinājuma mainoties. Un vēl citās taktiskajās gudrības izskatījās, ka pieredzes bagātais Rims Kurtinaitis apspēlēja mūsu Luku Banki vienos vārtos. Rezultātā sāpīgs zaudējums ar 79:88 un 12. vieta. Ne tas, ko visi vēlējās un gaidīja.
Посмотреть эту публикацию в Instagram
Kas interesanti – izlases treneru štābā bija piesaistīts arī Žanis Peiners, kurš šobrīd nodarbojas ar analītiku. Tā skaidri signalizēja, ka Latvijai labākā aizsardzība ir brīžos, kad pie katra bloka notiek mainīšanās. Vēlāk publiskajā telpā izskanēja, ka Banki šos ieteikumus ignorējis un praktiski neizmantojis. Arī pāris spēlētājos tas raisījis nelielu neizpratni. Vēl tika runāts, ka Latvijas galvenais ierocis ir tālmetieni, bet kad tie nekrīt, tad mums nekas neiet.
Nevarētu teikt, ka šajā čempionātā Latvija izpildīja slikti tālmetienus. Sešos mačos tie tika realizēti ar 34,3% precizitāti, kas starp visām 24 turnīra komandām deva 7. vietu. Problēma bija citur – atlēkušās bumbas un metieni no spēles, kur attiecīgi šajos rādītajos mūsējie bija 19. un 16. pozīcijā. Neskatoties uz to, Latvija bija top 10 turnīra rezultatīvāko komandu vidū ar vidēji gūtiem 81,8 punktiem (atskaites punkts ir, kad bija aizvadītas visas ⅛ fināla spēles).
… bet kas?
Subjektīvi vērtējot, jā, komandai iztrūka vairāki spēlētāji, tostarp divi potenciāli vadošie, kuri bija līderi Pasaules kausā 2023. gadā un pēc tam arī “Eurobasket” kvalifikācijā, kur Latvija nezaudēja ne spēli, kaut gan jau bija tikusi finālturnīrā – Kurucs un Gražulis. Ar savainojumiem mocījās divi aizsargi un arī Banki izskatījās, ka ir zaudējis pozitīvo ietekmi uz komandu. Spēlētāju izteikumi to tikai apstiprina.
Nesavācot atlēkušās bumbas un metot garām vieglus divpunktu metienus situācijā, kad jāspēlē bez līderiem – tā ir teju sportiska pašiznīcināšanās. Vēl ņemot vērā faktu, ka trīspunkta metienus mēs nemetām tik labi, kā Latvijai ierasts. Piemēram, “Eurobasket” kvalifikācijā tie bija 38%, bet Pasaules kausā pat 42,1%. Secinājums? Ja nekrīt trīņi, un ar to domājot ar izcilu precizitāti, nevies vienkārši labu, citu ieroču šim modelim īsti nav… Un tas ir satraucoši!
Pietrūka arī līdera. Jā, Kristaps Porziņģis darīja, ko varēja, bet ir viena nianse. Ja tavas komandas labākais spēlētājs ir “garais”, tas nozīmē, ka viņš līdz pozīcijai vēl ir jāizkārto. Tas uzreiz ir vieglāks uzdevums aizsardzībā nekā, ja komandā ir mazais spēlētājs, kurš var uztaisīt saasinājumu vienatnē, saņemot bumbu pie gala auta. Latvija pirmajos mačos Porziņģi meklēja par maz, pret Lietuvu, šķiet, daudz par daudz.
Piemēram, Vācija un Turcijai bija mazie spēlētāji Šrēders un Larkins, kuri var vienatnē saaisināt situāciju. Pasaules kausā Latvijas komandā tādu lomu pildīja Žagars, bet šajā čempionātā neko pat tuvu tam mēs neredzējām. Saprotams – pie vainas noteikti bija savainojums, kas lika par sevi manīt. Bet jāatzīst, ka pārējie aizsargi neviens nav pazīstami kā labi caurgājienu meistari. Tikai Žagars. Būdams vesels, iespējams, komandai būtu par vienu ieroci vairāk.
Var apgalvot, ka pietrūka daudz kas, un ka pēdējie divi grupu turnīra mači nedaudz iemidzināja. Īpaši, kad “play-off” pretī atnāca daudz reizes vairāk motivētie lietuvieši, kurus labāk bija sagatavojis arī treneris. Vienīgās pretzāles būtu bijušas ap 40-45% tālmetienu realizācija. Kas nenotika. Un, daudzuprāt, nevar apgalvot, ka Latvija tikai dzīvo uz trīņiem, bet statistika liecina pretējo – un tas diemžēl ir fakts. Bet neba nespēja mest tālos metienus ar izcilu precizitāti bija vienīgais faktors. Tas bija visu iepriekš nosaukto kopums.
Lai nu kā, sports ir sports. Viena uzvara var pacelt virsotnē un tā būtu arī tad, ja tiktu uzveikti lietuvieši. Un viena neveiksme var atmest uz pagrabstāvu. Bet tāpēc pēc šādām neveiksmēm ir svarīgi veikt kļūdu labojumu. Un tas nebūs viegls uzdevums, jo, pirmkārt, komandai būs jauns galvenais treneris spānis Sito Alonso. Otrkārt, nākamās oficiālās spēles norisināsies jau novembrī, kad būs jācīnās FIBA Pasaules kausa kvalifikācijas pirmajā kārtā. Un šobrīd nav skaidrības, kāds sastāvs būs pieejams jaunajam stūrmanim.
Посмотреть эту публикацию в Instagram
Vai Latvija iegūs jaunu rokrakstu? Maz ticams, ņemot vēra pieejamo spēlētāju resursu. Bet varbūt Alonso to spēs? Par to gan citās reizēs.
